Mainīt attīstības modeli, pirms nav par vēlu!

Andrea Tornielli - Vatikāns

Kopš 2013. gada novembra apustuliskā pamudinājuma “Evangelii gaudium”, kas sastāda Franciska pontifikāta “ceļvedi”, viņš ir runājis par ekonomiku, “kas nogalina”. “Šodien,” rakstīja pāvests, “viss balstās uz sāncensību un uz stiprākā likumu, kur stiprākais aprij vājāko. Rezultātā lielas tautas masas tiek izslēgtas un marģinalizētas. Tās paliek bez darba, bez perspektīvām, bez izejas. Cilvēks tiek uzskatīts par patēriņa preci, ko var izmantot un vēlāk izmest. Esam uzsākuši “atmešanas” kultūru, kas tiek pat veicināta… Atstumtie nav “izmantotie”, tie ir “atkritumi”.”

Šie vārdi, kas uz pāvestu lika nobirt nepamatotiem apvainojumiem marksismā, kas nāca no Baznīcas Sociālo mācību neizprotošiem komentētājiem, ir aktuālāki nekā jebkad agrāk. Francisks par šo tematu atkal skaidri un nepārprotami runāja Asīzē, vēršoties pie jauniešiem, lai aicinātu nekavējoties mainīt attīstības modeli, ja vēlamies glābt cilvēci, ko apdraud pandēmijas, kari un klimata izmaiņas.

 “Ekonomika, kas liek iedvesmoties no pravietiskās dimensijas,” teica pāvests “Franciska ekonomikas” jauniešiem, “šodien izpaužas jaunā redzējumā par vidi un zemi. Daudzi cilvēki, uzņēmumi un institūcijas darbojas ekoloģiskās atgriešanās garā. Ir jāturpina šis ceļš un jādara vēl vairāk. Šo “vairāk” jūs īstenojat un aicināt īstenot citiem. Nepietiek ar “kosmētiska” veida pārmaiņām, diskusijai ir jāpakļauj attīstības modelis. Situācija ir tāda, ka nevaram tikai gaidīt nākamo starptautisko samitu, kam var nebūt jēgas. Zeme deg šodien un ir jāmainās šodien, pie tam, visos līmeņos.”

Tātad, nepietiek ar kādu paviršu darbību, nepietiek ar “zaļās mazgāšanas” līdzekļiem, lai visu turpinātu tāpat kā iepriekš. Lietā tūlīt ir jāliek attīstības modelis. Pāvesta apelācija skar pašu problēmas sakni, kas šais gados nav atbilstoši uztverta, saprasta un atbalstīta. Salīdzinot ar 2013. gadu, situācija ir vēl traģiskāka, Eiropas sirdī ir izcēlies karš ar Krievijas agresiju Ukrainā, kas valdībām ir devis motivāciju atlikt jau tā niecīgās iedarbības ekoloģisko politiku. Pāvests Francisks, kurš enciklikā “Laudato si” ir parādījis, ka bads, kari, migrācijas un klimata izmaiņas ir saistīti savā starpā, Asīzē atgādināja, ka “nabadzīgo sauciens un zemes sauciens ir tas pats sauciens”. Viņš aicināja dot priekšroku tiem vides risinājumiem, kuri “mazina nabadzību un nevienlīdzību”.

Arī tad, ja pasaules nākotne šodien rādās pelēkās krāsās atomkara draudu un neprātīgās bruņošanās dēļ, no Asīzes nāk cerības vēsts, jo ir izlēmīgi jaunieši, kas ar radošumu gatavi īstenot jaunu ekonomiku, citādu, cilvēciskāku ekonomiku, jaunu finanšu sistēmu, kuras centrā nav “naudas dievs”, bet gan cilvēks. Attīstības modeli varēs izmainīt tikai ar dalību “no apakšas” un ar valdībām, kas vadīsies pēc tālejošām izvēlēm, lai garantētu nākotni zemei un tiem, kas to apdzīvo.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte