Virgilio do Karmo da Silva – pirmais kardināls Austrumtimorai

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Par nelielo salu Dienvidāzijā, tās daudzskaitlīgo katoļu kopienu, realitāti valstī, vietējās Baznīcas prioritātēm un izaicinājumiem, kā arī paša aicinājumu uz garīgo kārtu Vatikāna Radio stāsta nākamais kardināls.

Ko darījāt brīdī, kad uzzinājāt, ka pāvests Francisks jūs ir nolēmis iecelt kardināla kārtā? Kā domājat, kāda bija viņa izvēles motivācija?

Es biju kopā ar saviem brāļiem rekolekciju namā, kad pāvests Francisks 29. maijā, Kunga Debesskāpšanas svētkos, paziņoja par konsistoriju, un es, negaidot, saņēmu zvanu no Svētā Krēsla pārstāvja Austrumtimorā, kurš teica “apsveicu!” Jautāju, kādā sakarā viņš mani sveic un kad diplomāts to pateica, tūlīt devos atpakaļ uz Dili. Sāka pienākt aizvien vairāk un vairāk zvanu un vēstījumu no ticīgajiem, no valdības, no reliģisko kongregāciju locekļiem.

Naktī mani sāka pārņemt sajūtas par savu nepiemērotību. No rīta, negulējis, cēlos, lai svinētu Svēto Misi. Savā cīniņā, lai pieņemtu “Dieva gribu”, es nonācu pie slēdziena, ka tā ir dāvana, ko Dievs caur Svēto tēvu dāvā Austrumtimoras ļaudīm un Baznīcai. Katoliskā Baznīca Austrumtimorā, kurai nesen apritēja 500 pastāvēšanas gadi un valsts, kura tikko atzīmēja 20 neatkarības gadus, to ir pelnījušas. Šis pagodinājums nav man, bet Dieva tautai šeit, Austrumtimorā. Tas ir konkrēts gadījums, lai apliecinātu šīs mazās Dienvidāzijas valstiņas identitāti ar 96% katoļticīgo.

Katoliskā tradīcija ir Austrumtimoras nacionālās identitātes būtisks elements, un kā jūs minējāt, jūsu valsts tikko nosvinēja savas neatkarības 20. gadskārtu. Jūs esat pirmais Austrumtimoras kardināls. Ko jūsu iecelšana par kardinālu nozīmē jūsu zemei?

Tā nozīmē ļoti daudz. Katoliskā identitāte mūsu zemē ir stipri jūtama. Tā, piemēram, atzīmējot valstiskās neatkarības 20 gadus, parlaments pieņēma Dokumentu par Cilvēces brālīgumu, ko Abu Dabi ir parakstījuši pāvests Francisks un Al Azharas imams Al Taijebs. Domāju, ka mēs esam pirmā Āzijas valsts, kas to ir pieņēmusi. Mana iecelšana kardināla kārtā ir sagādājusi lielu prieku un lepnumu Austrumtimoras ļaudīm. Arī mūsu valsts valdība sūta trīs delegācijas uz konsistoriju.

Jūs esat saleziāņu kongregācijas piederīgais. Kā atklājāt savu paaicinājumu uz priesterību un kāpēc nolēmāt kļūt tieši par saleziāni?

Mana paacinājuma vēsture ir ļoti vienkārša. Kad beidzu pamatskolu, ļoti gribēju iet uz vidusskolu un vienīgo vidusskolu vadīja saleziāņi. Tā bija paredzēta nākamajiem kongregācijas locekļiem. Kad uzrunāju saleziāņus, viņi izrādīja lielu laipnību un pieņēma mani skolā. Paaicinājumu uz šo kongregāciju un uz priesterību atklāju pakāpeniski.

Austrumtimora ir otrā zeme ar vislielāko katoļticīgo skaitu Āzijā, tūlīt pēc Filipīnām. Kādi ir visneatliekamākie pastorālie izaicinājumi Austrumtimoras Baznīcā?

Baznīcas vēsture Austrumtimorā ir unikāla un no tās izriet arī vairāki izaicinājumi, ar kuriem saskaramies. Pirmā evaņģelizācija sākās vēl agrāk par 16. gadsimtu, un evaņģelizācijas process bija lēns, taču katoļu skaits ļoti pieauga Pilsoņu kara laikā no 1975. līdz 1999. gadam. To ietekmēja dažādi politiskie, sociālie un ekonomiskie faktori. 2022. gadā Austrumtimora ieguva savu neatkarību kā jauna valsts Dienvidāzijā. Tās iedzīvotāji lielā pārsvarā bija katoļticīgi.

Baznīcas uzdevums šo gadu desmitu laikā bija vesela cīņa, jo tā rūpējās par labu garīgo pavadību, par ticības nostiprināšanu un nobriedināšanu cilvēkos šai pārejas periodā. Šobrīd mums ir jādomā par formāciju un izglītošanu ticībā. Ir jāuzņemas šie izaicinājumi. Ir jānodrošina, lai tie, kuri darbojas formācijas jomā, ir labi sagatavoti, jo īpaši semināros. Mums ir jāsniedz laba formācija lajiem, jo īpaši, katehētiem un brīvprātīgajiem, kuri vēlas padziļināt ticību cilvēkos. Mūsu apustulāta īpašie mērķi ir ģimenes, bērni un jaunieši. Viņi ir mūsu pastorālā darba prioritātes.

Viens no visneatliekamākajām izaicinājumiem, kas prasa uzmanību, ir jaunie cilvēki, kuri atstāj valsti nabadzības un bezdarba dēļ. Baznīca joprojām pēta, kā palīdzēt tiem, kas ir atstājuši dzimteni.

Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, Austrumtimora joprojām atrodas starptautisko ekonomiskās izaugsmes un iedzīvotāju labklājības rādītāju apakšā. Kas, jūsuprāt, ir bremzējis jūsu zemes attīstību šais 20 gados?

Tam par iemeslu ir daudzi faktori, bet vislielākais ir politiskā nestabilitāte, jo īpaši divu gadu desmitu laikā pirms neatkarības iegūšanas. Drošības apsvērumi bieži vien attur no investīcijām mūsu zemē. Veselu krīžu sēriju ir radījusi arī Covid-19.

Āzija ir tik dažāda. Kā jūs raksturotu Austrumtimoras vienreizējo vietu Āzijas kontinentā un tās dienvidu daļā?

Austrumtimoras vienreizīgums Āzijā ir tas, ka runa ir par vienu salu, kas pieder divām valstīm – Indonēzijai un Austrumtimorai. Mums ir miermīlīgas attiecības ar kaimiņos esošo Indonēziju. Neraugoties uz mūsu smago vēsturi pagātnē, esam izlīguši, piedevuši un aizmirsuši kādreizējos pāridarījumus. Tagad baudām labas attiecības. Lai arī katoļi Austrumtimorā sastāda lielāko iedzīvotāju daļu, mums ir labas attiecības ar katru, jo mēs visi esam vienas zemes bērni.

Pēdējais pāvests, kurš apmeklēja Austrumtimoru, bija Jānis Pāvils II 1989. gadā, kad tā vēl nebija neatkarīga. Ko šī vizīte nozīmēja Austrumtimoras iedzīvotājiem?

Jāņa Pāvila II vizīte Austrumtimorā bija unikāla un ļoti svarīga mūsu ļaudīm, jo viņš bija un joprojām ir pirmais pāvests, kurš apmeklēja šo zemi. Tagad tā ir jauna valsts. Pāvesta vizīte toreiz parādīja pasaulei, ka eksistē kāda cilvēku kopiena, kas dzīvo šai pasaules nostūrī un ilgojas pēc brīvības. Pāvesta vizīte bija ne tikai ticības stiprinājuma, bet arī cerības brīdis cilvēkiem, kuri šais gados bija apspiesti. Pāvesta vārdi “Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma” joprojām atbalsojas daudzu mūsdienu timoriešu ausīs.