Šodien Baznīcai ir vajadzīgas pasaulei atvērtas reliģiskās kopienas
Inese Šteinerte - Vatikāns
Noslēdzoties viņu ģenerālkapituliem, pāvests atzīmēja, ka šie reliģiskie un reliģiskās vadās pēc kongregāciju dibinātāja, svētā Jāņa Kalabrijas mantojuma, kura centrā ir kopības izjūta. “Kopība,” teica Francisks, “vispirms dzimst un pārtiek no mūsu attiecībām ar Trīsvienīgo Dievu, bet vēlāk konkrētu izpausmi rod brālīgumā.”
Pāvests cildināja kongregāciju sinodālo stilu un faktu, ka klosterbrāļi un klostermāsas iet kopā ar lajiem. “Arī tas ir kopības pravietojums,” atkal atsaucoties uz svētā Jāņa Kalabrijas izloloto kongregāciju harizmu, teica Francisks. Viņš atgādināja, ka šī harizma ir atjaunot pasauli ticībā Dievam Tēvam un bērnišķā paļāvībā uz Viņa apredzību. Svētais tēvs atzīmēja, ka tad, kad kontemplējam Jēzu, Viņa publisko dzīvi, Viņa sludināšanu, pat sarunu ar mācekļiem, mēs redzam, ka Viņš vēlējās darīt zināmu Tēvu un likt sajust Viņa labumu.
Pāvests teica, ka visa Jēzus sūtība bija vest mūs uz šīm bērnu attiecībām ar Tēvu, kuru būtiska iezīme ir uzticība Providencei, tam, ka Tēvs mūs pazīst labāk nekā mēs pazīstam paši sevi, un ka Viņš zina labāk par mums, kas mums ir vajadzīgs.
Svētais tēvs aicināja klātesošos iet svētā Jāņa Kalabrijas pēdās, jo īpaši kompānijā ar nabadzīgajiem, ar pēdējiem, ar sabiedrības atstumtajiem, kurus viņš sauca par “jūsu pērlēm”. Nosaucot svēto Jāni Kalabriju par pravieti, pāvests viņa sekotājiem piekodināja vienmēr būt iekļautiem sava laika Baznīcā un likt izpausties Dieva tēvišķajai un mātišķajai sejai.
Pāvests aicināja reliģiskos un reliģiskās “ar Providences kultūru” stāties pretim mūsdienu “vienaldzības kultūrai”, kas īpašā veidā skar tā dēvētās pārtikušās sabiedrības. Tas nenozīmē gaidīt problēmu risinājumu un labumu nolīšanu no debesīm, bet gan centienus atdarināt debesu Tēvu Viņā rūpēs par radībām, jo īpaši trauslākajām. Tas nozīmē dalīties ar citiem mūsu mazumiņā.
Francisks turpināja izcelt dalīšanās aspektu, pieminot vecvecāku piemēru, kuri agrākos laikos mēdza pabarot nabagus, kas klauvēja pie māju durvīm. Svētais tēvs brīdināja reliģisko kongregāciju locekļus, lai tie nekrīt kārdinājumā ieslēgties sevī un neatmet cilvēcības garu arī pašu kopienās. Visbeidzot, kā jau bieži ierasts šī pontifikāta laikā, izskanēja aicinājums atteikties no tenkām.
