Nākamais kardināls, kurš veic misiju zemē ar kristiešu minoritāti

Inese Šteinerte - Vatikāns

  Pēc filosofijas studijām un doktorāta misioloģijā Romā, Džordžo Marengo salika mūža svētsolījumus Konsolatas, jeb Marijas Mierinātājas misionāru kongregācijā. Par priesteri iesvētīts 2001. gadā, tai pašā gadā devās uz Mongoliju, kur veica dažādus pastorāla rakstura pienākumus Arvaihērā. Pirms diviem gadiem pāvests Francisks viņu nominēja par Ulanbatoras apustulisko prefektu. Šais dienās, kad bīskaps Marengo kopā ar Mongolijas budistu delegāciju bija ieradies Romā, viņš uzzināja par pāvesta izvēli paaugstināt viņu kardināla kārtā. Savās pirmā brīža izjūtās nākamais kardināls tika aicināts dalīties ar Vatikāna Radio starpniecību:

Kā jūs uztvērāt ziņu par savu iekļaušanu nākamajā konsistorijā, kurā kardinālu tituls tiks piešķirts 21 Baznīcas klēra loceklim. Vai tas bija pārsteigums?

Man tas ir milzīgs pārsteigums. Ziņu saņēmu pēc svētdienas Euharistijas svinībām Konsolatas misionāru māsu ģenerālmājā. Tas bija brālīgs un negaidīts brīdis. Pirmās domas man saistījās ar faktu, ka Svētā tēva sirdij ir tuva Baznīca vietās, kur tā ir absolūta minoritāte. Tāpēc izjūtu lielu atzinību par Pētera pēcteča uzmanību pret Baznīcu, kas atrodas marģinālās un niecīguma situācijās. Bez šaubām, tas ir arī pārsteigums un atzinība par to, ko šis žests nozīmēs Baznīcai šai zemē.

Kā pirmo lietu pāvests nākamajiem jaunajiem kardināliem lūdza atbalstīt Romas bīskapa kalpojumu visas Dievam uzticīgās svētās tautas labā. Ko domājat darīt jūs?

Nezinu, ko citu varu sniegt, ja ne savus centienus, turpinājumu iet Evaņģēlija ceļus, kā man to ir mācījusi misionāru skola, kalpojumu Baznīcai nemitīgā saskaņā ar Svēto tēvu. Domāju, ka tas prasa lielu ieguldījumu, bet tai pašā laikā visu vēlos salikt Dieva Mātes rokās, lai viņa mani vada. Domāju, ka tad, kad ikviens no mums pilda savu pienākumu tur, kur Kungs to prasa, viņš var palīdzēt Baznīcai vienmēr liecināt par Evaņģēliju un darīt zināmu Kungu Jēzu tur, kur tā atrodas.

Jūs būsiet arī viens no visjaunākajiem kardināliem...

Šis ir pārsteigums, kas man liek sajusties vēl mazākam, apzinoties, ka ienākšu kolēģijā, kuru veido cilvēki ar lielāku pieredzi, nekā es, cilvēki ar lielām zināšanām un gudrību. Tāpēc jūtu, ka man būs daudz jāmācās no citiem. Dzīvot saskaņā ar šo jauno aicinājumu man nozīmē turpināt iet šo niecīguma, pazemības un dialoga ceļu. Šais dienās esmu šeit, Romā, kopā ar mongoļu budistu līderiem, un ir ļoti zīmīgi, ka par šo jauno ziņu priecājāmies kopā. Tas liecina par to, ka Baznīca Mongolijā ir realitāte ar visiem 360 grādiem, kura cenšas iet kopā ar visiem labas gribas cilvēkiem un iesaistās dialogā. Tāpēc, domāju, ka tas viss turpināsies un vēl vairāk varēs intensificēties visa tā labā, ko Baznīca jau dara.

Tātad, arī ziņu par jūsu gaidāmo kardināla purpuru turpināsiet nest uz Mongoliju ar jau ierasto vienkāršību?

Protams, arī tāpēc, ka mūsu nelielajai kopienai un pasaulei, kurā esam iekļauti, šim pakāpienu veidam nav tādas nozīmes, kāda varētu būt citās pasaules vietās, kur Baznīcas dinamiku pazīst vairāk. Tāpēc tā būs priecīga vēsts, kuru visdziļākajā vienkaršībā izbaudīt kopā ar mūsu ticīgajiem un mūsu draugiem nekristiešiem.