Veltīšana Marijas Bezvainīgajai Sirdij – ticības akts pārbaudījumu brīdī
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kopš Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā, Francisks nemitīgi vēršas pret karu, aicina ticīgos lūgties par mieru un mudina valdības darīt visu iespējamo, lai to panāktu. Šoreiz, šajos Kunga Pasludināšanas svētkos, viņš vēršas pie Dievmātes. Pirms aptuveni diviem gadiem, kad cilvēci skāra koronavīrusa pandēmija, pāvests 27. martā vadīja “Statio Orbis”. Viņš tai vakarā, kad Mūžīgo pilsētu klāja tumši lietus mākoņi, ienāca tukšajā Svētā Pētera laukumā, lai lūgtos par pandēmijas izbeigšanos. Šodien, kad pasauli satrauc Ukrainā notiekošais karš, Svētais tēvs atkal atgādina, ka ir būtiski griezties pie Dieva, kuram “nekas nav neiespējams”.
Konsekrācijas akts vienlaicīgi notiks arī Fatimā, kur to veiks Vatikāna labdarības biroja vadītājs kardināls Konrāds Krajevskis. 1917. gada 13. jūlijā Vissvētākā Jaunava Marija, parādoties Fatimas ganiņiem, lūdza, lai Krievija tiktu konsekrēta viņas Bezvainīgajai Sirdij, paziņojot, ka pretējā gadījumā pasauli piemeklēs lielas ciešanas. Vairāki pāvesti savā laikā jau veltīja pasauli Marijas Sirdij. Tas notika 1942., 1952., 1981. un 1984. gadā. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc tas ir jāatkārto.
Vatikāna Radio programmas franču valodā žurnāliste uzdeva šo jautājumu Rošforas trapistu abatam no Beļģijas, priesterim Žilbēram Degrosam, kurš piedalījās grāmatas François et Jacinthe de Fatima, Deux petites étoiles de lumière dans la nuit du monde (Francisks un Jacinta no Fratimas – divas mazas spožas zvaigznes pasaules tumsā) tapšanā. Vispirms viņš paskaidroja, kas ir “konsekrācija”. Latīņu rita Baznīcā tā ir dievbijības sastāvdaļa un tās aizsākumi saistās ar Kristību.
Viduslaikos pēc Kristības bija kāds tautas rits, kurā ietilpa jaundzimušā jeb jaunkristītā veltīšana Jaunavai Marijai. Tur bija trīs “galvenie varoņi”: Dievmāte, vecāki un bērns. Jaunkristītā ielikšana Marijas rokās, bērna likteņa uzticēšana Marijai, kas notika lūgšanā, bija katras konsekrācijas, kas vēlāk ieviesās latīņu rita Baznīcā, kodols un avots.
Priesteris piebilda, ka, piemēram, teikt “konsekrēt bērnus Jaunavai Marijai” nozīmē atvēlēt viņus Dievmātes aizsardzībai un lūgt viņas mātišķo aizbildniecību. Runājot par konsekrēšanu Marijas Bezvainīgajai Sirdij, viņš skaidroja, ka sirds, saskaņā ar Bībeli, ir “mīlestības un lūgšanas orgāns”. Marijas Sirds ir absolūti tīra un šķīsta sirds. Tajā nav neviena grēka traipa. Tā ir tīra kā kristāls, kurā var atspīdēt dievišķā gaisma. To zinot, mēs nevaram neņemt vērā, ko par lūgšanu teica svētais Akvīnas Toms: “Dievs uzklausa mūsu lūgšanas tādā mērā, kādā mēs esam Viņa draugi”. Mūsu sirds ir tālu no tīrības, tāpēc arī mūsu lūgšana ir vāja. Līdz ar to mēs tīri spontāni uzticam savus lūgumus Marijas Bezvainīgajai Sirdij, lai viņa ar savu visvareno aizbildniecību stāda tos priekšā savam Dēlam Jēzum Kristum.
Trapistu mūks paskaidroja, ka šī konsekrācija būs īpaša tieši ar to, ka tā būs Krievijas un Ukrainas konsekrācija. Iepriekšējās reizēs pāvesti – ne Pijs XII, ne Jānis Pāvils II – neuzdrošinājās minēt Krieviju. Tas bija aukstā kara laiks, un to darīt būtu bijis bīstami. Tāpēc viņi konsekrēja pasauli, bet nerunāja par Krieviju. Tikai Jānis Pāvils II 1984. gada 25. martā, vienotībā ar visas pasaules bīskapiem konsekrējot pasauli, pieminēja Krieviju in pectore. 2013. gada 13. oktobrī pāvests Francisks atkal konsekrēja cilvēci Jaunavai Marijai. Tagad konsekrācijas aktā tiek izcelta Krievija un Ukraina.
1917. gadā Fatimā Dievmāte teica: “Ja tiks uzklausīti mani lūgumi, tad Krievija atgriezīsies un iestāsies miers”. Par kādu atgriešanos ir runa? Priesteris Degross norādīja, ka runa ir par pievēršanos kristīgai dzīvei. Te nav nekāda runa par krievu pasaules atgriešanu katoļu Baznīcā, bet par to, lai krievu tauta atkal atrastu ticības saknes. “Es domāju, ka tieši par to runā Dievmāte”, sacīja priesteris. “Un viņa runā arī par mums visiem. Viņa vēršas pie Krievijas, bet šīs vārds ir adresēts arī mums visiem”. Tāpēc visi ticīgie tika aicināti iesaistīties šajā konsekrācijas aktā. Iesaistīties nenozīmē ērti iekārtoties dīvānkrēslā televizora priekšā un sekot pāvesta darbībām. Tas nozīmē piedalīties ar lūgšanu un gavēšanu. Katra katoļticīgā uzdevums būtu pievienoties pāvestam, lai saņemtu to, ko lūdzam no Dievmātes. Tā ir ne tikai pāvesta, bet visas Baznīcas lieta.
