Seksuālā izmantošana Baznīcā: kādas cietušās liecība
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Mani sauc… un gadiem ilgi mani izmantoja kāds priesteris, kuru man bija jāsauc par ‘brālīti’, un es biju viņa ‘māsiņa’”, raksta cietusī sieviete. Vārds neparādās, taču vēstulē ir skaidri saskatāma dziļā sāpīgā dvēseles rēta. Pagājuši gadi, bet, ieraugot kādu priesteri, viņai joprojām uznāk bailes. Viņa nespēj aiziet pat uz Svēto Misi.
Pāvests Francisks, izlasījis šīs “izdzīvojušās” drosmīgo liecību, gribēja, lai Nepilngadīgo aizsardzības komisijas prezidents, kardināls O’Malijs, dalās ar to ar visiem priesteriem un semināristiem. Tā ir sirdi plosoša, taču drosmīga vēstule. Kardināls norāda, ka, daloties šajā liecībā, Svētais tēvs vēlējās ieklausīties visu ievainoto cilvēku balsīs un parādīt visiem priesteriem, kuri sludina Evaņģēliju, ceļu, kas ved pie patiesas kalpošanas Dievam visu ievainojamāko personu labā.
Cietusī sieviete pauž gandarījumu par patiesības uzvaru un apgalvo, ka stāsta savu stāstu arī citu upuru vārdā – bērnu, kuri tika dziļi ievainoti un kuriem tika nozagta bērnība, šķīstība un cieņa, vārdā. Tie ir bērni, kuri tika nodoti, kuri tika nogalināti vienu, divas, vairākas reizes. Viņu dvēseles tika sadrumstalotas mazos asiņojošos gabaliņos – raksta sieviete.
“Baznīca ir mana Māte”, viņa turpina, “un man ļoti sāp, ka tā ir ievainota, kad tā ir sasmērēta. Pieaugušie, kuri bērnībā piedzīvoja šo liekulību, nekad nevarēs izdzēst to no savas dzīves. Viņi to var uz brīdi aizmirst, mēģināt piedot, censties dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet rētas viņu dvēselē paliks, tās nepazudīs”.
Vēstules autore neslēpj, kādā stāvoklī šobrīd dzīvo. “Es mēģinu pārdzīvot, izjust prieku”, viņa raksta, “bet īstenībā tā ir neiedomājami smaga cīņa… Man ir disociatīvās identitātes traucējumi, smagi pēctraumatiskie stresa traucējumi (PTSS), depresija, trauksme, bailes no cilvēkiem, bailes kļūdīties, nevaru gulēt, un ja izdodas iemigt, tad vienmēr rādās murgi. Brīžiem atrodos ‘ārā’, neapjaušu ‘šeit’ un ‘tagad’. Mans ķermenis atceras katru atsevišķo pieskārienu…”.
Sieviete stāsta, ka viņai joprojām ir bail no priesteriem, bail atrasties viņu tuvumā, nespēj aiziet uz Svēto Misi. “Šī svētā vieta – Baznīca bija manas otrās mājas, bet viņš – priesteris, kas mani izmantoja, man tās atņēma. Es ļoti gribu justies Baznīcā drošībā, gribu, lai man izdodas nebaidīties, bet mans ķermenis, emocijas reaģē pavisam pretēji”.
Vēstule noslēdzas ar visiem priesteriem adresētu aicinājumu. “Gribētu jūs lūgt sargāt Baznīcu, kas ir Kristus Miesa; [sargāt] to, kura ir ievainojumu un rētu izvagota. Lūdzu, neļaujiet šīm rētām padziļināties un rasties jaunām! Jūs esat jauni un stipri vīri! AICINĀTIE! Dieva aicinātie, lai kalpotu Dievam, un caur Viņu, cilvēkiem… Dievs jūs paaicināja būt par Viņa instrumentiem cilvēku vidū. Uz jūsu pleciem gulstas LIELA ATBILDĪBA! Šī atbildība nav slogs, bet – DĀVANA! Lūdzu, apejieties ar to pēc Jēzus parauga… PAZEMĪGI un ar MĪLESTĪBU!”, raksta cietusī sieviete, uzsverot ar lielajiem burtiem to, kas viņai liekas svarīgi.
Viņa atgādina, ka, ja gribam dzīvot patiesībā, nevaram aizvērt acis. Dzīvot patiesībā nozīmē dzīvot pēc Jēzus parauga, uzlūkot lietas ar Viņa skatienu. Kristus nepievēra acis grēka un grēcinieka priekšā, bet “izdzīvoja PATIESĪBU ar MĪLESTĪBU”. “Apzinieties, ka jūs esat saņēmuši lielu dāvanu. Dāvanu būt ‘alter Christus’, iemiesot Kristu šeit, pasaulē.” Sieviete piebilst, ka cilvēki, sevišķi bērni, redz priesteros nevis parastu cilvēku, bet pašu Jēzu Kristu, kuriem tie neierobežoti uzticas. “Esi labs priesteris”, mudina cietusī, īpašā veidā vēršoties pie katra seminārista.
