No gūsta atbrīvotā klostermāsa: "Es biju gatava atdot savu dzīvību"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kolumbiešu tautības Bezvainīgās Marijas franciskāņu kongregācijas māsa tika nolaupīta 2017. gada 7. februārī pie Kutijalas pilsētas (400 km uz austrumiem no galvaspilsētas Bamako). Uzreiz pēc atbrīvošanas viņa varēja doties uz Romu, kur piedalījās pāvesta Franciska vadītajā Sinodes atklāšanas Svētajā Misē un saņēma viņa svētību. Šodien viņa sniedz ticības un drosmes liecību.

Jautāta, kas ieslodzījuma laikā viņai sagādāja vislielākās ciešanas un kas viņai visvairāk kalpoja kā atbalsts, māsa Narveza atbildēja:

“Šo 4 gadu un 8 mēnešu ilgā gūsta laikā es visvairāk cietu brīdī, kad tiku nošķirta no citiem nolaupītajiem un paliku viena pati ar [džihādistu] grupu. Mani visvairāk stiprināja ticība, lūgšana, jo es vienmēr skaitīju psalmus un ļoti paļāvos uz Dievu un ticēju, ka visi cilvēki lūdzās un bija ar mani garīgi vienoti”.

Māsa apliecināja, ka, dzīvojot ar lielu paļāvību uz Dievu, viņa jutās stipra un nebaidījās par to, kas ar viņu varētu notikt. “Es zināju”, viņa teica, “ka Dievs mani atbalstīja un ka visa Baznīca un pasaule lūdzās par mani, un es biju garīgi vienota ar savu ģimeni, kongregācijas māsām, ar visiem cilvēkiem, kuri lūdzās par mani”.

“Kādas bija Jūsu attiecības ar tiem, kuri Jūs nolaupīja?” – sekoja jautājums. Misionāre atzina, ka viņas attiecības ar nolaupītāju grupu bija cieņas pilnas attiecības, un viņa lūdzās par katru no viņiem. Šīs attiecības raksturoja paklausība. Ja māsa redzēja, ka viņu prasības bija taisnīgas un varēja tām paklausīt, viņa paklausīja. Bez tam, viņa vienmēr respektēja viņu lūgšanu brīžus, kā rezultātā cilvēciskās attiecības ar viņiem bija labas.

Jautāta par to, kā džihādisti uztvēra, ka viņa ir klostermāsa, ārzemniece, no citādas kultūras, māsa Glorija atbildēja, ka par to viņi viņu diskriminēja, jo viņa bija klostermāsa. “Es biju katoļticīgā, nepiederēju viņu reliģijai. Viņi vienmēr teica, ka [īstā] reliģija ir islāms. Es ļāvu viņiem izteikties. Es redzēju, ka viņi mani atraidīja, jo es biju katoliete un klostermāsa”, stāstīja misionāre.

“Vai Jums bija bail par savu dzīvību?” “Nevienu brīdi”, viņa atbildēja, “jo tiklīdz viņi iegāja mājā, es zināju, kas mani var sagaidīt. Kad viņi mani paņēma, es biju gatava uz visu. Es ļoti paļāvos uz Dievu. Es teicu, ka nav svarīgi, jo biju gatava atdot savu dzīvību. Nav svarīgi.”

“Vai bija kāda zīme, kāds īpašs brīdis, kad Jūs sajutāt drošību, kas nāk no Dieva?” “Jā,” apliecināja māsa Glorija, “es visu laiku jutu lielu paļāvību uz Dievu, sevišķi, kad vērsos pie Dieva ar psalmu vārdiem, kad varēju mazliet staigāt pa tuksnesi un apbrīnot radības diženumu, no rīta lecošo sauli, kamieļus smilšu kalnos.” Māsa atzina, ka visu laiku sajuta lielu drošību Dievā.

Pēc atbrīvošanas viņas sirdi pārņēma liela pateicība. “Es vienmēr atkārtoju”, viņa uzsvēra, “ka nav neviena tika liela Dieva kā mūsu Dievs. To, ko Viņš grib, Viņš dara debesīs un virs zemes. Es vienmēr atkārtoju: Kungs ir mana gaisma un mans glābiņš.” Māsa Glorija no sirds pateicas Dievam, Baznīcai, Svētajam tēvam, Mali prezidentam un tautai, un visiem, kuri līdzdarbojās un panāca viņas atbrīvošanu.

Jautāta par misionāro darbību, māsa Glorija pastāstīja, ka viņas kongregācijas locekles Mali kalpoja veselības aprūpes centrā un bāreņu namā. Kad kāda māte dzemdību laikā nomira, pie māsām atnāca jaundzimušā tēvs un vecmāte un atstāja viņām bērnu, lūdzot par viņu rūpēties. “Rūpējieties par šo bērnu! Māte ir mirusi”, viņi pateica. “Mums bija aptuveni 50 bērni vecumā no vienas dienas līdz diviem gadiem”, pastāstīja māsa. “Mēs strādājām pie sieviešu humānās attīstības – mācījām viņas lasīt, šūt ar šujmašīnu. Nodarbojāmies ar mikrokredītiem mazajiem uzņēmumiem, palīdzot īpaši sievietēm uzturēt savas ģimenes.” Viņa atzina, ka šajā Āfrikas zemē tas joprojām ir nepieciešams, jo sievietes tur ir mazliet aizmirstas. Tādā veidā viņas saņēma palīdzību un varēja audzināt savus bērnus.

Sarunas noslēgumā māsa Narveza uzsvēra, ka, pateicoties lūgšanai, mēs saņemam to, pēc kā tiecamies. Viņa pieminēja arī savu dzimto Kolumbiju, novēlot, lai visi kolumbieši ticētu Dievam un kādu dienu šai zemē iestātos miers.