Kardināls Turksons izceļ divu vīru nopelnus čigānu evaņģelizācijas labā
Inese Šteinerte - Vatikāns
Zeferino 1936. gadā tika nošauts Spānijā, pilsoņu kara laikā par to, ka centās glābt kādu priesteri. Viņš ir pirmais čigāns, kas pasludināts par svētīgu. Pāvests Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1997. gada 4. maijā.
Savukārt, Mario Riboldi veselus 47 gadus, no 1971. līdz 2018. gadam atbildēja par nomadu pastorālo aprūpi Milānas arhidiecēzē. Viņš atbalstīja arī Zeferino Mallas beatifikāciju. Abus šos cilvēkus vēstījumā Starptautiskās Katoļu komitejas darbā ar čigāniem prezidentam, tēvam Klodam Dimā piemin Cilvēka integrālās attīstības dikastērija prefekts, kardināls Pīters Turksons. Viņš atzīmē, ka svētīgais Zeferino bija ne tikai dziļas ticības cilvēks, bet arī čigānu tradicionālo vērtību, tādu kā atvērtība pret dzīvību, ģimenes centrālā loma, cita cilvēka pieņemšana un nedziestošs dzīvesprieks aizstāvis.
Kardināls Turksons izceļ divus svētīgā Zeferino Mallas dzīves aspektus – viņa mīlestību pret dzīvniekiem, kas “līdzinājās svētā Asīzes Franciska mīlestībai pret radību” un viņa “brālīguma garu”, kas Zeferino pamudināja būt par samierinātāju strīdos un konfliktos, kas izcēlās čigānu ģimeņu ietvaros, vai arī dažādu etnisko grupu starpā. “Etniskā piederība un sociālais statuss viņam nebija svarīgi. Tas, kam viņa acīs vienmēr un visos apstākļos bija nozīme, bija cilvēka vērtība,” raksta kardināls Turksons. Bez tam, Zeferino bija dzimis kultūrā, kurā rūpējas gan par jauniem, gan veciem. Tāpēc, atcerēties viņu, nozīmē arī “atklāt katra cilvēka bagātību, piešķirot vērtību tam, kas vieno, bet uz atšķirīgo raudzīties kā uz izaugsmes iespēju”. Tai pašā laikā Pontifikālā Cilvēka integrālās attīstības dikastērija vadītājs uzsver, ka čigāni ir “brālīguma eksperti”, jo “gadsimtu gaitā kolektīvā veidā pārvarēdami grūtības, viņi sevī ir attīstījuši spēcīgu piederības izjūtu un solidaritāti ar grupu”. Svētā Krēsla pārstāvis piemin daudzas romu paplašinātās ģimenes, kuras Covid pandēmijas laikā ir spējušas sniegt savstarpēju palīdzību, mazinot sanitārās krīzes ietekmi uz vājākajiem.
Kardināls Turksons vēstījumā pakavējas arī pie priestera Mario Riboldi personības, pie viņa misionārā gara, kas raksturo uz āru izejošu Baznīcu. Priesteris Riboldi ir pratis inkulturēt Evaņģēliju un liturģiju, palīdzēt čigānu ģimenēm, kas atrodas urbanistiskās un cilvēciskās pasaules perifērijās, daloties viņu ikdienas dzīves priekos un bedās. Līdz 2020. gadam priesteris Riboldi dzīvoja kamperī, kas bija pārveidots par kapelu un arī par draudzes “namu”. Šai transporta līdzeklī viņš izbraukāja visu Eiropu, nesot čigāniem Dieva Vārdu. Liels ir viņa ieguldījums arī Bībeles, liturģisko tekstu un dziesmu tulkošanā dažādās čigānu valodās. Pēc Mario Riboldi ierosinājuma pāvests Pāvils VI uzsāka specifisko, čigāniem veltīto pastorālo aprūpi.
“Priesteris Riboldi bija “čigānu priesteris” caur inkulturāciju, garīgo pavadību, dedzību un pazemību,” apgalvo kardināls Turksons. “Viņš prata izplatīt romu vērtības tiem, kas nav romi, bet nomadiem deva to, kas viņiem bija visvairāk vajadzīgs: Evaņģēliju un pats savu personu”, vēstījuma noslēgumā raksta Cilvēka integrālās attīstības dikastērija prefekts. Viņš novēl, lai Dievs caur priestera Riboldi piemēru un svētīgā Zeferino aizbildniecību vairo “garīgos paaicinājumus kalpot tiem, kam tas visvairāk ir nepieciešams”, un “lai kultūras spēj atklāt sociālās draudzības dāvanu”, kā to enciklikā “Fratelli tutti” ir norādījis pāvests Francisks.