Apritējuši 1300 gadi, kopš svētās Otīlijas nāves
Inese Šteinerte - Vatikāns
Ziņu, jo īpaši vēsturiski hronoloģisko ziņu par Otīliju ir maz. Vairāk viņas dzīve ir tikusi apvīta ar leģendām. Ir zināms, ka Otīlija bija Elzasas hercoga Alderika meita. Šobrīd tas ir Francijas Austrumu reģions, bet gadsimtu gaitā piederēja te Francijai, te Vācijai. Otīlija ir dzīvojusi VII gadsimtā, kopš dzimšanas bija akla un kā vēstī leģenda, tēvs viņu uzticēja kādai mājkalpotājai. Viņa meiteni aizveda uz Balmas klosteri (Baume-les-Dames). Saskaņā ar tradīciju, brīdī, kad bīskaps Erards Otīliju nokristīja, viņa sākusi redzēt.
Balmā nākamā svētā palika kādu laiku, bet vēlāk tika aizvesta uz sava brāļa Ugo mājām. Hercogs Alderiks speciāli Otīlijai uzcēla Hohenburgas klosteri, kurā viņa kļuva pirmā abate un iemantoja svētuma slavu. Leģenda vēstī arī, ka pati Otīlija nodibināja Niedemunsteras klosteri pie Ratisbonas. Viņa nomira 13. decembrī 698. gadā.
Hohenburgas klosteris un tā pirmā abate ir pieminēti dāvinājuma aktā abatei Adelai 783. gadā. Pirmo svētās Otīlijas biogrāfiju uzrakstīja Hohenburgas kapelāns X gadsimta sākumā, taču arī tā lielākoties sastāv no leģendām. Klosterī tika piekopta svētā Benedikta Regula, kurā bija integrētas dažas īpatnības, kas izrietēja no Alderika un viņa meitas Otīlijas radniecības ar benediktiešu mūku kustības izplatītāju Leodegaro.
Svētā Otīlija ir apbedīta Hohenburgas Svētā Jāņa baznīcā. Dievnamu un kapu pirmoreiz ir pieminējis pāvests Leons IX 1050. gada 17. decembrī. Relikvijas šodien atrodas vairākās vietās. Tā, piemēram, imperators Kārlis IV 1353. gada 4. maijā saņēma svētās Otīlijas labo roku, kas šodien tiek glabāta Prāgā. Citas relikvijas nācās glābt no franču revolūcijas postījumiem 1795. gadā. No sarkofāga tai laikā tika nolaupīta marmora apdare, bet pats sarkofāgs novietots urnā zem altāra. Savukārt, tās relikvijas, kuras XVII gadsimtā tika nogādātas uz Einsīdelnu, revolucionāri iznīcināja 1798. gadā.
Svētās Otīlijas kults bija izplatīts visos viduslaiku periodos visās vācu un daļā franču abatiju. Joprojām tas tiek piekopts Minhenes, Meisenes, Strasbūras diecēzēs un benediktiešu ordeņa sieviešu klosteros Austrijā. Romas Martiroloģijā, sekojot senajam XII gadsimta Sangālenes ritam, svētās Otīlijas diena tiek atzīmēta 13. decembrī. Kopš 1807. gada viņa ir Elzasas debesīgā aizbildne. Šeit par iecienītu svētceļojumu vietu ir kļuvusi jau pieminētā Monsanodile (Mont-Sainte-Odile), kur kopš 1842. gada 7. jūlija tiek atzīmēta svētās Otīlijas relikviju pārnešana.
Elzasas debesīgās aizbildnes godam ir uzceltas daudzas kapelas. Uz viņu tiek raidīts ne mazums lūgšanu, jo īpaši acu un ausu slimību gadījumos, kā arī, lai atbrīvotos no galvassāpēm. Svētbildēs svētā Otīlija visbiežāk tiek attēlota tērpusies abates tērpā ar atvērtu grāmatu, uz kuras novietotas divas acis. Citās svētbildēs seno laiku svētā skatāma atbrīvojot no šķīstītavas sava tēva Alderika dvēseli, vai arī rokās turot biķeri. Šis attēls saistās ar leģendu, saskaņā ar kuru, Otīlija, būdama smagi slima, nav paspējusi saņemt Slimnieku sakramentu, taču pateicoties savu klostermāsu lūgšanām, atdzīvojusies un likusi atnest maizi un vīna biķeri, pati pieņēmusi Komūniju un tūlīt aizmigusi mūžīgā mierā. Vārds Otīlija, ko pazīstam arī Latvijā, tiek izmantots kopš XV gadsimta – sākumā Bavārijā un tad arī Elzasā. Pirms tam svētā saucās vārdā Odile, vai Odīlija.
