Svēto Jāņa un Pāvila bazilika Svēto Jāņa un Pāvila bazilika 

Svēto Jāņa un Pāvila bazilika – dievnams, kas veltīts diviem romiešu mocekļiem

Turpinot virtuālā veidā ceļot pa Romas senākajām bazilikām, daudzas no kurām atrodas Čelio pakalnā, esam nokāpuši tā pakājē un iegriezušies Svēto Jāņa un Pāvila bazilikā. Tā ir veltīta diviem kristīgiem romiešu oficieriem, brāļiem Jānim un Pāvilam, kas tika nomocīti imperatora Flāvija Klaudija Džuliano, saukta arī par Jūliju Apostātu (331-363) sarīkoto vajāšanu laikā 362. gadā.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Saskaņā ar tradīciju, abi brāļi tikuši nogalināti un apbedīti viņu pašu mājās. Izrakumos zem baznīcas ir atklātas un apskatei pieejamas divas romiešu mājas, kas tiek datētas ar II gadsimta sākumu. Pirmajai bija divi līmeņi, zemākajā no tiem atradās termas un pagalms "ninfeo", uz kura sienas joprojām glabājas III gadsimta freska. Otro māju jau II gadsimta beigās  apdzīvoja vairākas ģimenes. Senajā Romā šādas daudzģimeņu mājas saucās "insula". Pirmajā šīs mājas stāvā atradās veikals-darbnīca, bet augstāk dzīvoja ģimenes. Kā var secināt no logu rindām, šai mājai bija vismaz 3 stāvi. 

III gadsimtā abas mājas tika apvienotas. Iespējams, tām bija tikai viens saimnieks un turpmāk tās pieņēma liela "domus" izskatu. IV gadsimtā celtne tika izmantota jau citos nolūkos un kļuva par kristiešu kulta vietu. Par to liecina joprojām saglabājušies kristīga satura zīmējumi uz sienām, kā arī altāris. Iespējams, ka kristieši šeit sāka pulcēties tieši pēc tam, kad šai vietā tika nogalināti un apbedīti abi romiešu brāļi Jānis un Pāvils. 

Senie apraksti liecina, ka kristīgs romiešu senators Bizante 398. gadā šeit sāka celt baziliku, kuru vēlāk pabeidza viņa dēls Pomakjo. Daži vēsturiski dokumenti un uzraksti uz akmens plāksnēm, kas atrastas šai vietā, apliecina, ka pāvesta Leona I laikā šeit patiešām jau atradās baznīca. Viņa pontifikāts ilga no 440. līdz 461. gadam. Pāvesta Simmaka 499. gadā sasauktās sinodes aktos šī kulta vieta tika ierakstīta kā “Titulus Pammachii” un “Titulus Bizantii” – jau minētā senatora un viņa dēla vārdos. Celtnei bija bazilikas plānojums ar trim navām. Tās sadalīja divas kolonnu rindas. Absīdā un celtnes sānos bija lieli logi. Fasādei bija piecas arkas. Laika gaitā blakus sākotnējai bazilikai tika uzcelts neliels klosteris kanoniķiem, kuri aprūpēja dievnamu.

Diemžēl, paleokristiešu baznīca smagi cieta gan vizigotu uzbrukumā Romai 410. gadā, gan 442. gada zemestrīcē, gan arī Roberta Giskāra vadītā normāņu karaspēka veiktajos postījumos 1084. gadā. Tāpēc XI gadsimta beigās bija nepieciešami radikāli atjaunotnes darbi. Pāvesta Paskāla II laikā no 1099. līdz 1118. gadam tie notika titulārbīskapa, kardināla Teobalda vadībā. Viņa laikā tika atjaunots klosteris un sākās zvanu torņa celtniecība, ko pabeidza kardināls Džovanni da Sutri. Tai pašā laikā tika uzcelts arī ieejas portiks. 

Jauna darbu fāze sākās 1216. gadā kardināla Čenčo Savelli, vēlākā pāvesta Honorija III vadībā. Virs portika viņš lika uzcelt galeriju ar logiem, bet dievnama ārpusē ap absīdu vēl vienu galeriju ar arkām. Tika izveidots kosmatesku stila (opus alexandrinum) portāls un grīda, altāris virs brāļu, svēto Jāņa un Pāvila moceklības vietas un ciborijs, jeb tabernakuls ar četrām kolonnām virs altāra. Ciborijs šeit palika līdz 1725. gadam.

1448. gadā kanoniķus, kuri rūpējās par kompleksu, nomainīja  jezuāti - laju brālība, kas iedvesmojās no svētā Hieronīma parauga. 1598. gadā viņi šeit veica nozīmīgus restaurācijas darbus. 

1668. gadā bazilika tika nodota oratoriāņu, vēlāk īru dominikāņu pārziņā, bet 1697. gadā šeit sāka saimniekot lācaristi. Pateicoties kardināla Fabricio Paolučči atbalstam, viņi lika restaurēt un veikt strukturālas izmaiņas dievnama iekšpusē. Tādējādi zuda viss, kas vēl bija saglabājies no senā, paleokristīgā izskata. Darbus veica arhitekti Antonio Kanevari un Andrea Garaņji. 

1773. gadā pāvests Klements XIV (1769-1774) Svēto Jāņa un Pāvila baziliku uzticēja pasionistiem, kuri to aprūpē joprojām. 1887. gadā Dieva kalps Germano Ruoppolo arheoloģisko izrakumu laikā zem baznīcas atklāja jau minētos romiešu namus. Nozīmīgi restaurācijas darbi tika paveikti laikā no 1950. līdz 1952. gadam pēc amerikāņu kardināla Franča Jozefa Spelmana rīkojuma. To laikā tika atjaunota paleokristiešu laika fasāde, portiks, klosteris un zvanu tornis. Šai laikā arheoloģi zem bazilikas kompleksa atraka I gadsimtā celtā Divo Claudio tempļa paliekas. Šobrīd Svēto Jāņa un Pāvila bazilika ir Santa Maria in Domnica draudzes subsidiarā kulta vieta, bet blakusesošajā klosterī ir izvietota pasionistu kongregācijas ģenerālkūrija. Svēto Jāņa un Pāvila bazilika šobrīd ir beļģu kardināla Jozefa de Kesela titulārbaznīca. 

Pakavējušies pie vēstures datiem, aplūkosim, ko svēto brāļu un mocekļu Jāņa un Pāvila vārdā nosauktajā bazilikā varam redzēt šodien. Sāksim ar dievnama ārpusi. XII gadsimtā veidotais portiks balstās uz astoņām kolonnām, no kurām trīs ir no sarkana, trīs no pelēka granīta un divas malējās no gaiša marmora. Granīta kolonnu galā ir joniešu, bet marmora – korintiešu stila kapiteļi. Portika augšā ir redzams uzraksts-veltījums latīņu valodā: "Priesteris Jānis, saskaņā ar Romas Baznīcas ritu, atvēlot šīs dāvanas dvēseles lūgšanai, velta Kristus mocekļiem Pāvilam un Jānim, kurus Viņš caur līdzīgām ciešanām vienoja ar sevi." Uz mūra kreisajā pusē ir redzams kardināla Matteo Orsini ģerbonis. Laikā no 1327. līdz 1338. gadam viņš bija šīs bazilikas titutlārbīskaps. 

Virs portika atrodas galerija, kas tika pievienota 1216. gadā un kas sākotnēji bija augstāka par pašreizējo. Par agrāko augstumu liecina divi četrstūrveida kolonnām līdzīgi veidojumi sānos. Restaurācijas gaitā XX gadsimtā galerijas augstums tika samazināts, lai skatam pavērtos augšā esošā paleokristīgā laika pentafora ar piecām arkām uz nelielām kolonnām ar korintiešu kapiteļiem. Zem portika paveras XIII gadsimta kosmatesku stila portāls. Tajā redzams ērglis, kas satvēris zaķi, mozaīkā veidotu zvaigžņu virkne un divi lauvas, kas simbolizē karojošo Baznīcu.

Sienā portika galā ir saglabātas divas kolonnas, kuras balstīja piecu arku sēriju, caur kuru varēja ienākt paleokristiešu bazilikā. Bez tam, šeit ir sienu gleznojumu fragmenti no XIII gadsimta otrās puses, kas atrodas virs iepriekš gleznotiem ģerboņiem. Sānos ir redzami cits citam tuvu esoši paleokristīgās ēras logi, bet virs tiem apļveida atvērumi "okuli". Kāpjot lejup pa Clivus Scauri eju, var apbrīnot skaistu XIII gadsimta absīdu ar galeriju, ko norobežo arkas. Tā ir veidota romāņu-lombardiešu stilā un ir vienīgā šāda veida absīda Romā.  

Zvanu tornis

Bazilikas lepnums ir iespaidīgs kvadrātveida zvanu tornis ar sešiem logu aiļu stāviem, jeb līmeņiem.  Tas tika veidots divās fāzēs, par pamatu izmantojot Divo Claudio tempļa dienvidu stūri. Pirmajā XII gadsimta pusē tika izveidoti pirmie divi logu aiļu līmeņi, bet XIII gadsimta otrajā pusē tapa pēdējie četri. Pirmie līmeņi ir veidoti kā biforas, kuras atdala pilastrs, bet pārējie četri kā biforu pāri ar kolonnām, kuru galos ir vienkārši kapiteļi. Vairākus līmeņus atdala karnīzes. Otro līmeni rotā kioskam līdzīgs veidojums ar divām nelielām marmora kolonnām, uz kurām balstās jumtiņš. Visu torņa augšējo daļu, kura sastāv no logu ailēm, klāj porfīda dekorācijas krustu un disku formā. Zvanu tornī atrodas trīs zvani – viens kopš 1580., otrs kopš 1714. un trešais kopš 1849. gada. 

Kupols

Bazilikas kreisajā pusē paceļas liels kupols, ko 1857. gadā pēc Filippo Marinučči projekta, uzsāka celt pasionistu tēvi virs Svētā Pāvila no Krusta kapelas. Kupola izveide tika pabeigta pēc trim gadiem – 1860. gadā. Tas balstās uz augsta cilindriska tambura, no kura paveras taisnstūrveida logi. Pussfērisko kupolu klāj šīfera plāksnes zivju zvīņu formā, bet tā augšā slejas laternveidīgs kiosks ar logiem. 

Interjers

Bazilikas iekšpuse sastāv no trim navām, ko citu no citas atdala 16 pelēka granīta kolonnas. Tās ir saglabājušās no IV gadsimta. Kolonnas balstās uz pilastriem, kas izveidoti 1718. gadā, arhitektu Kanevari un Garaņji veiktās dievnama restaurācijas laikā. Tai pašā, XVIII gadsimtā pārveidotajā grīdā ir iekļautas daudzas XIII gadsimta kosmatesku stila (opus alexandrinum) daļas.

Centrālās navas centrā atrodas plāksne, kas norāda uz vietu, kur tika nomocīti un aprakti svētie Jānis un Pāvils. 

Kapelas

Bazilikā ir skatāmi daudzi sakrālās glezniecības darbi, kas tapuši laikā no XVIII līdz pat XXI gadsimtam. Vairāki no tiem rotā kreisās un labās puses navās iekārtotās deviņas kapelas. Šeit ir gan XIX gadsimta pasionistu mistiķei, svētajai Džemmai Galgani, gan arī pirmo kristietības gadsimtu svētajam, jau pieminētajam Pamakjo veltītas kapelas. Atsevišķās kapelās tiek godināti arī svētie Jānis un Pāvils, kā arī Kartāgas mocekļi. Vienu no kapelām pasionisti ir veltījuši kongregācijas dibinātāja svētā Pāvila no Krusta godam. Urna ar viņa mirstīgajām atliekām atrodas zem kapelas altāra. Bazilikā ir arī Krustā sistā Jēzus kapela, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemtās kapela, Vissvētākā Sakramenta kapela, Svētā Jāzepa ar Bērnu Jēzu kapela.

Prezbitērijs un absīda

Absīdas pusaplī ir attēlots Jēzus Kristus godībā. Tam apkārt ir eņģeļi ar mūzikas instrumentiem. 1588. gadā tapušās freskas autors ir Nikolo Čirčinjani, plašāk pazīstams kā Pomarančo. Centrā, gleznā virs altāra mākslinieks Džakomo Triga ir attēlojis svēto Jāņa un Pāvila moceklības skatu. Kreisajā pusē ir skatāma Džovanni Domeniko Pjestrini freska ar nosaukumu "Svēto Jāņa un Pāvila ziedojums", bet labajā pusē "Atgriešanās", kas veltīta I gadsimta moceklim, bīskapam Terenciano. Šīs freskas autors ir Pjetro Antonio Barbjeri. Visi trīs mākslas darbi ir tapuši 1726. gadā. 

Prezbitērijā, zem altāra atrodas sens porfīda sarkofāgs ar svēto Jāņa un Pāvila mirstīgajām atliekām. Prezbitērija kreisajā pusē ir ieeja nelielā telpā, uz kuras sienas joprojām redzama nozīmīga freska. Tā tapusi 1255. gadā un tajā attēlots Pestītājs tronī un seši no apustuļiem. 

Ērģeles

Dievnamā ir arī 1856. gadā Morettini firmā būvētas ērģeles. 1902. gadā tā pati firma tās ir pārveidojusi, bet 1964. gadā ērģeles paplašinājusi Tamburini firma. Tām ir 50 reģistri, trīs manuāļi un pedālis. 

Sakristeja

No labās navas var ienākt oktagonālā sakristejā, kur ir iespējams apbrīnot XVI gadsimta sākuma gleznu "Dievmāte ar Bērnu Jēzu tronī starp svēto Jāni Kristītāju, svēto Hieronīmu un svētajiem Jāni un Pāvilu. Glezna tiek piedēvēta XV gadsimta glezotājam Antoniacco Romano.  

Mūsdienās Svēto Jāņa un Pāvila bazilika ir pazīstama arī ar nosaukumu "Chiesa dei Lampadari", proti, "Lustru baznīca". Patiešām, visu centrālo navu rotā daudzas kristāla lustras. Šī iemesla dēļ dievnams ir iecienīts kā laulību slēgšanas vieta. 

Šis gads Svēto Jāņa un Pāvila bazilikā ir īpašs, jo tiek atzīmēta 300 gadu jubileja, kopš Svētais Jānis no Krusta nodibināja pasionistu kongregāciju. Jubilejas gads tika atklāts jau 2020. gada 22. novembrī līdz ar bazilikas Svēto durvju atvēršanu, bet noslēgsies 2022. gada 1. janvārī. Jāpiebilst, ka šodien kongregācija darbojas daudzās zemēs visos pasaules kontinentos.

20 maijs 2021, 16:00