Diecēzes līmenī noslēdzas Guljelmo Džakvintas beatifikācijas process
Silvija Krivteža, Jānis Evertovskis – Vatikāns
Bīskaps Guljelmo Džakvinta ir dzimis Noto, Sicīlijā, 1914. gada 25. jūnijā kā trešais no četriem bērniem. Drīz vien ģimene pārceļas uz Romu, kur viņš gatavojas priesterībai. 1939. gada 18. martā Guljelmo tiek iesvētīts par priesteri. Veicot pastorālo kalpošanu Romas Santa Maria ai Monti draudzē, vienlaikus viņš pabeidz kanonisko tiesību studijas un tiek nozīmēts darbam Romas vikariāta Baznīcas tiesā.
2004. gada 17. martā tika uzsākts bīskapa Guljelmo Džakvintas beatifikācijas process, kas – kā jau minēts – noslēgsies 2021. gada 12. februārī. Romas Vikariāta izdotajā Ediktā lasām: “1994. gada 15. jūnijā Romā mira Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, bīskaps un dibinātājs. Dieva cilvēks, apveltīts ar lielu talantu un izcilām iniciatīvas spējām, spēcīgu raksturu un lielu gribasspēku, pilnīgi uzticīgs priesterības harizmai, vienmēr paklausīgs Baznīcai un pāvestam, Dieva kalps prata modināt ticīgajos un viņa dibinātās kustības ‘Pro Sanctitate’ dažādo organizāciju locekļos slāpes pēc Dieva, tas ir, rosināt viņu atbildi uz Dieva vēlēšanos sasniegt katru radību ar Savu mīlestību un Savu pestīšanu. Kontemplācijā un teoloģiskās pārdomās viņš bija apjautis, ka aicinājums uz svētumu izsaka cilvēka sūtības pašu būtību, un izplatīja šo patiesību”.
Viņš bija pieticīgs priesteris, uzticīgs lūgšanai, vienmēr atvērts dialogam – tādu bīskapu Džakvintu atceras viņa beatifikācijas procesa postulatore Marialuiza Puljēze, kura viņu pazina personīgi.
Guljelmo Džakvintas vadībā sākas pirmās “Pro Sanctitate” tikšanās un 1950. gadā izveidojas Apustulisko Oblāšu sekulārinstitūts. To veido sievietes lajes, kuras izvēlas konsekrētu jeb Dievam veltītu dzīvi. Saliekot nabadzības, šķīstības, paklausības un apustulāta solījumus, Apustuliskās Oblātes veltī savu dzīvi savas īpašās harizmas – aicinājuma uz svētumu izplatīšanai. Pateicoties šim Dieva kalpam, 1957. gadā pirmo reizi var tikt atzīmēta Vispasaules Svētdarīšanas diena, savukārt 1960. gada 2. februārī Baznīca jaundibināto kustību atzīst oficiāli.
1962. gadā notiek priesteru tikšanās un savu darbību sāk “Apostolici Sodales” grupa jeb Priesteru sekulārinstitūts, kas smeļas iedvesmu no “Cenacolo” (tulkojot burtiski: Pēdējo Vakariņu nams) garīguma. Pēc tam sākas arī vīriešu, kuri pārstāv darba pasauli, grupu tikšanās. Viņi savā vidē, kur strādā, būs universālās brālības ieraugs un kļūs par pirmajiem, tā sauktajiem Sociālajiem Animatoriem.
Tātad, Džakvinta nodibina trīs grupas: Apustulisko Oblāšu sekulārinstitūtu sievietēm, “Apostolici Sodales” jeb Priesteru sekulārinstitūtu un Sociālo Animatoru grupu, kuras locekļi ir vīrieši laji.
1968. gadā viņš tiek nominēts par Tivoli bīskapu un pilda dažādus pienākumus Itālijas Bīskapu konferencē. Septiņdesmitajos gados uzraksta savus slavenākos darbus: 1973. gadā iznāk grāmata ar nosaukumu “Mīlestība ir revolūcija”, 1977. gadā – “Samariešu sacelšanās” un 1981. gadā – “Pēdējo Vakariņu nams”. Veselības problēmu dēļ 1986. gadā viņš beidz savu bīskapa amata pienākumu pildīšanu un nākošajā gadā atgriežas Romā.
Bīskaps Guljelmo Džakvinta nomirst Romas Džemelli slimnīcā, pacietīgi un mierīgi pārdzīvojis gadiem ilgos slimības pārbaudījumus. Postulatore norāda, ka viņa skatiens līdz pēdējam brīdim staroja. “Es iepazinu dibinātāju, kad man bija 17 gadi”, viņa stāsta, “un tūlīt mani aizkustināja ne tik daudz viņa persona, cik viņa vēstījuma spēks: Mēs visi esam aicināti būt svēti. Tas ir vēstījums, kas piešķīra manai dzīvei orientieri”.
Lūgšana
“Kungs, mūsu Dievs, savā bezgalīgajā mīlestībā uz visiem cilvēkiem Tu nemitējies viņiem atgādināt, ka viņi ir aicināti uz svētumu. Mēs Tev pateicamies par Tavu bīskapu Guljelmo Džakvintu, kurā Tu esi licis parādīties savām žēlastības dāvanām.
Kā Tava ganāmpulka ganītājs, viņš ir sludinājis Tavu tēvišķo maigumu; pie Krustāsistā kājām viņš ir apcerējis Tava Dēla bezgalīgo mīlestību; viņš ir atdevis visu savu dzīvi, lai visiem ļautu pazīt un īstenot universālo aicinājumu un svētumu; paklausot Tavai gribai, viņš ir devis no savas ikdienas dzīves upurdāvanu pasaules atpestīšanas labā.
Svētais Tēvs, mēs Tevi lūdzam, ja tāda ir Tava griba, parādi savu godību un caur viņa aizbildniecību dod mums žēlastību, kuru Tev lūdzam. Āmen.”
