Džuzepe Moskati un tēvs Damiāns – drosmīgi ārsti, kuri ziedoja sevi slimniekiem

Silvija Krivteža - Vatikāns

Viņu vidū ir svētais Džuzepe Moskati – neapoliešu ārsts un ievērojams humānists, kurš visu savu dzīvi skaidri norādīja, ka galvenais spēks ir mīlestība. Viņš apgalvoja, ka pat vienkārša līdzjūtība slimnieku var dziedināt daudz ātrāk kā vienaldzīga ārsta pienākumu pildīšana. Par to viņš pārliecināja arī savus skolniekus. Slimnīcas palātās palika profesora Moskati ziedotais laiks, pieredze un cilvēciskās spējas. Viņa pārdomas arvien saistījās pie slimībām, fiziskām un garīgām sāpēm, jo kā viņš mēdza sacīt: "Slimnieki ir Jēzus Kristus tēls, nemirstīgas, dievišķas dvēseles, uz kuriem attiecas Evaņģēlija likums mīlēt otru kā sevi pašu." Viņš prata mīlēt un piedot....

Viena no svētā Džuzepes Moskati pazīstamākajām pārdomām ir: "Mīli patiesību, atklāj sevi tādu kāds tu esi, bez izlikšanās, bez piesardzības, nebaidoties. Un, ja patiesība tev maksā vajāšanas, tad pieņem tās, ja bēdas – tās pārvari un, ja patiesības dēļ tev pašam sevi, sava dzīve jāziedo, tad esi stiprs savā upurī."

1975. gada 16. novembrī Džusepe Moskati (1880-1927) tika pasludināts par svētīgu. 1987. gada 25. oktobrī pāvests Jānis Pāvils II viņu pasludināja par svētu. Moskati kaps atrodas Neapoles "Gesù Nuovo" baznīcā, kas ir arhitektūras pērle. Šajā dievnamā ir izveidots muzejs, kurā var apskatīt dažādus sadzīves priekšmetus, kādus izmantoja svētais Džusepe Moskati.

Runājot par drosmīgiem cilvēkiem, kuri ziedoja savu dzīvi kalpojot slimniekiem, jāpiemin arī Žozefs de Vestērs, kuru pazīstam kā tēvu Damiānu. Viņš ir dzimis 1840. gada 3. janvārī Tremelo, netālu no Luvēnas, Beļģijā. Kā Jēzus un Marijas Svētās Sirds priesteru kongregācijas misionārs, viņš 1863. gadā ieradās Havaju salās, lai ar vārdiem un savu dzīvi sludinātu Labo vēsti. Pēc gada tēvs Damiāns tika iesvētīts par priesteri. 33 gadu vecumā viņa mājas kļuva Molokai sala, kur mitinājās lepras slimnieki. Tēvs Damiāns dedzīgi rūpējās par viņu dvēselēm un dziedināja viņu brūces. Viņš pazemīgi kalpoja cilvēkiem, kurus citi uzskatīja par staigājošiem līķiem. Pateicoties viņa darbīgajai mīlestībai, Molokai elle, egoisms, morāles trūkums un bezcerība lēnām pārvērtās par patiesu kopienu. Viņš uzcēla slimnīcu, mājas, bāreņu patversmi un dievnamu. Dzīvojot lepras slimnieku vidū, arī tēvs Damiāns inficējās ar šo slimību. Neskatoties uz stāvokļa nopietnību, viņš nenolaida rokas, viņa degsme un darbība divkāršojas. Līdzīgi kā Kristus arī viņš mīlēja slimniekus līdz galam, bija kopā ar viņiem līdz savas dzīves beigām. Tēvs Damiāns nomira 1889. gada 15. aprīlī.