Trauksme un žēlsirdība koronavīrusa laikā: kardināla Tagles pārdomas
Kardināls Luiss Antonio Gokims Tagle
Dārgās māsas un brāļi, atrodamies trauksmes priekšā, ko radījis koronavīruss Covid-19. Trauksme, latīņu valodā "emergere", nozīmē negaidītu notikumu, kas prasa uzmanību. Trauksme nav kaut kas jauns. Katru gadu pasaulē notiek zemestrīces, viesuļvētras, plūdi, zemi pārņem sausums, plosās slimības. Tomēr, visbiežāk tie aprobežojas ar kādu noteiktu vietu un zināmu skaitu cilvēku. Pašreizējā Covid-19 trauksme saucas "pandēmija", no divu grieķu valodas salikuma, kur "pan"nozīmē "visi" un "demo" - "tauta", "iedzīvotāji". Pandēmija skar visus, vai gandrīz visus cilvēkus. Varam teikt, ka Covid-19 ir vispārēja, universāla trauksme. Tā attiecas uz mums visiem un prasa atbildi no mums visiem.
Trauksmju laikā instinktīvi domājam vispirms jau par sevi, par mūsu ģimenēm un mūsu tuviniekiem. Darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai viņus pasargātu. Arī, ja šāda reakcija pamatā ir laba, mums tomēr ir jāuzmanās, lai nepaliekam domājot tikai par sevi vien. Mums ir jāizvairās, lai bailes mūs nepadarītu aklus iepretim citu cilvēku vajadzībām, tām vajadzībām, kas patiesībā ir arī mūsu vajadzības. Ir jāizvairās, lai mūsu nemiers nenogalina autentiskas rūpes par tuvāko. Trauksmes laikā parādās arī cilvēka patiesā sirds. Tāpēc, pandēmijas apstākļos, kas skar visus cilvēkus, ir jācer, ka pieredzēsim arī pandēmijai līdzīga mēroga rūpes, līdzjūtību un mīlestību.
Negaidītai krīzei pretim var stāties tikai ar līdzīgu cerības "izvirdumu". Vīrusa pandēmiskajai izplatībai būtu jārada žēlsirdības "pandēmiska" izplatība. Vēsturē mūsu paaudze tiks vērtēta pēc nesavtīgas mīlestības spēka, ko šī kopējā trauksme būs radījusi un izplatījusi, vai arī nebūs spējusi to radīt un izplatīt. Pateiksimies varonīgajiem ļaudīm, kuru mīlestība un drosme šais nedēļās jau ir kalpojušas par izdziedināšanās un cerības avotu.
Eksperti saka, ka mums ir jāmazgā rokas, lai izvairītos no inficēšanās ar koronavīrusu, kā arī, lai to neizplatītu tālāk. Jēzum atrodoties tiesas priekšā, Poncijs Pilāts "ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, sacīdams: "Es esmu nevainīgs pie šī taisnīgā asinīm. Raugiet jūs paši" (Mt 27:24). Mums noteikti ir jāmazgā rokas, taču ne tā, kā to darīja Poncijs Pilāts. Mēs nedrīkstam mazgāt rokas, lai izvairītos no atbildības pret nabadzīgajiem, veciem ļaudīm, bezdarbniekiem, bēgļiem, bezpajumtniekiem, sanitārajiem darbiniekiem, visiem cilvēkiem; no atbildības pret Radīto un no atbildības pret nākamajām paaudzēm. Lūgsimies, lai caur Svētā Gara spēku pieredzam patiesu mīlestību, kas staro no visu cilvēku sirdīm, lai stātos pretim šai kopējai trauksmei!
Tulkoja Inese Šteinerte
