Gavēņa laika rekolekcijas: "Kas ir aizbildnieciskā lūgšana?"
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Jo vairāk ir grēka, jo vairāk izplatās Dieva žēlsirdība,” atzīmēja tēvs Bovati. Aizbildniecību viņš nosauca par “mīlestības pilno palīdzību”, kas ir adresēta cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama piedošana un izlīgšana ar Dievu. Runa ir par garīgu kalpojumu gan tāpēc, ka tā mērķis ir “skart sirdi”, “cilvēka noslēpumu”, gan arī tāpēc, ka tiek īstenota “Dieva patiesa iepazīšana”, jo aizbildinātājs vēršas pie tā, kas atrodas “garīga veida grūtībās, jo ir kritis grēkā”. Priesteri ir aicināti veikt “izlīgšanas kalpojumu”, administrējot Sakramentu ar “rūpīgumu”, “atdevi” un “mīlestību”. Turklāt, žēlsirdības kalpojums skar visu kopienu, katru, kurš Baznīcā lūdzas un sagatavo to pravietiskajai izlīgšanas praksei.
Jezuītu tēvs aicināja ielūkoties Izceļošanas grāmatas 32. nodaļā (7-14), atgādinot, ka grēks patiesi tiek atpazīts tikai lūgšanā, tiekoties “seju pret seju” ar Kungu. Tikai raugoties Viņa vaigā un klausoties Viņa balsī, cilvēks apzinās grēka smagumu kā “aktu pret Dievu” un “pret citiem”. Bez tam, grēcinieks “neapzinās to, ko ir izdarījis” savas nezināšanas, paviršības dēļ, vai arī “savas briesmīgās atkarības no ļaunuma” dēļ – tad, kad viņš ir kļuvis par netikumu cietumnieku, kuri neļauj pieņemt kārtīgus lēmumus.
Tas, kurš, nojaušot grēka draudus, lūdzas, tieši “raugoties uz Dievu un Viņā klausoties”, sajūt vajadzību pēc Viņa žēlsirdības. Raugoties uz Kungu, jūtam, ka, mēs, grēcinieki, Dieva skatiena uzlūkoti, esam aicināti uz mīlestību. Lūdzējs, kurš skatās uz Dieva vaigu, tiek garā aizvests pie grēcinieka, lai iejustos viņa ādā un sekojot Kristus piemēram, “uz sevis uzņemtos viņa grēku”. Tāda lūgšana, kas liek saprast grēka smagumu un neatliekamo vajadzību steigties palīgā, pamudina uz jo īpašu lūgšanu, proti, uz “aizbildniecību”.
“Bībeles tekstos,” paskaidroja teologs, “lūgšana, ar kuru aizbildinātājs vēršas pie Dieva, ir “prasība”, “sauciens”, “apelējums”, lai Kungs piedotu.” “Ja izvērtējam labi,” piebilda rekolekciju vadītājs, “tad katrs lūgums Dievam šķiet, “neatbilstošs”, it kā Viņam būtu jādara tas, ko lūdzējs lūdz. Mūsu lūgums var likties arī “uzstājīgs”, it kā Dievs neatcerētos labo, kas būtu jāpaveic.” Taču, kā apgalvoja sprediķotājs, Svētie Raksta māca, ka Dievs jau ir uzklausījis mūsu lūgšanu, pirms tā vēl paspējusi izskanēt pār mūsu lūpām. Viņš zina, kas mums ir vajadzīgs. Un tomēr – mums ir jālūdz, jo tikai tā “apzināsimies savas vajadzības”, “izjutīsim nepieciešamību” un saliksim Dieva priekšā “mūsu ievainojumus, mūsu ciešanas, lai mums būtu ļauts sajust Viņa līdzjūtību”, “izbaudīt” Viņa mīlestību, kas “uzklausa un steidzas palīgā”.
Tēvs Bovati norādīja, ka aizbildniecība raugās uz Dieva vaigu un palīdz pārveidoties, pāriet no dusmām uz žēlsirdību, uz maigumu, lai notiktu radikālas izmaiņas cilvēka sirdī. Aizbildniecības lūgšanā aizbildinātājs progresīvā veidā atveras bezgalīgajai Dieva labestībai un pieņēmis to sevī, kļūst par Viņa žēlsirdības liecinieku un instrumentu. Aizbildinot, var skaidrāk pārliecināties, ka Dievs vēlas cilvēka pestīšanu, lai pasaulē visus piesaistītu žēlsirdības gaisma un viņi varētu saņemt tādu pašu piedošanu.
Aizbildniecībā no Dieva tiek saņemta žēlsirdība un no šejienes darbībā tiek laista vesela rīcības un attieksmju sērija, kas ir nepieciešamas, lai grēcinieki varētu saņemt dievišķās žēlsirdības dāvanu. Tie, uz kuriem Baznīcā gulstas vislielākā atbildība, ir aicināti ar tēvišķu attieksmi attiekties pret “mazākajiem”. Kā atzīmēja tēvs Bovati, “šodien, vairāk nekā jebkad agrāk ir aktuāla problemātika, kas saistās ar pārkāpumiem pret nepilngadīgajiem, pret “vājākajiem”. Tāpēc uz “lielākajiem” gulstas vēl jo lielāka atbildība. Viņi ir aicināti aizsargāt un rūpēties par “mazāko” izaugsmi. Arī līdzībā par pazudušo avi Jēzus aicina rūpēties par “mazākajiem”. “Mazāko” vājums vēl vājāks kļūst tad, ja par viņiem nomodā vairs nav gans. Minētājā līdzībā viss beidzas labi, vēl jo vairāk, tiek “aktivizēta” gana iniciatīva, kurš iet meklēt pazudošo avi, proti, “atgriež grēcinieku”.
Kad apustulis Pēteris jautā – cik reizes ir jāpiedot brālim, Jēzus liek nepagurt piedodot. Atbildēdams “septiņdesmit reiz septiņas reizes,” Viņš zināmā veidā dara “pastāvīgu” Izlīgšanas Sakramentu. Jo vairāk ir grēka, jo vairāk ir “jāpavairo” žēlsirdība. Pēteris ir šīs žēlsirdības liecinieks Baznīcā. Joprojām atceramies Pētera, kā Jēzus noliedzēja grēku, taču atcerēsimies arī viņa asaras, grēka nožēlošanu. Rekolekciju vadītājs, tēvs Bovati meditāciju noslēdza, atgādinot, ka Pētera pieredze ir kļuvusi par Baznīcas un katra kristieša emblēmu, kurš ieguvis piedošanu, pats kļūst par piedošanas kaldinātāju.
