Dalīties kontemplatīvās dzīves priekā: māsas ar Dauna sindromu
Sipriens Vjē - Vatikāns
Šī garīgā un cilvēciskā “avantūra” sākās pagājušā gadsimta 80. gados līdz ar divu jaunu sieviešu, Linas un Veronikas draudzību. Lina atradās garīgās dzīves meklējumos, viņa vēlējās kalpot tiem, ko sabiedrība uzskata par pašiem mazākajiem, nenozīmīgākajiem. Savukārt, Veronika bija dzimusi ar Dauna sindromu un ļoti vēlējās konsakrēt sevi Kungam.
Lina, kas šodien ir kļuvusi par jau minētās kongregācijas māti-priekšnieci, atceras: “apmeklēju dažādas kopienas, kurās uzņēma cilvēkus ar invaliditāti, taču atklāju, ka nevienā no tām nebija vietas sievietēm ar Dauna sindromu”. Baznīcas Kanoniskās tiesības un klosterdzīves regulas neparedzēja cilvēku uzņemšanu ar mentālu invaliditāti. Veronika, pašai to neapzinoties, deva pamudinājumu jaunas kongregācijas dibināšanai. Lina bija tā, kura apņēmās šīs meitenes sapni īstenot. Viņas abas kļuva arī par pirmajām kopienas loceklēm.
Pakāpeniska atzīšana no Baznīcas puses
Kongregācijas pirmsākumi ir meklējami 1985. gadā nelielā dzīvoklī. Linai un Veronikai vēlāk pievienojās vēl viena meitene ar Dauna sindromu. 1990. gadā viņas lūdza Tūras arhibīskapu, nākamo kardinālu Žanu Onorē atzīt tās kā ticīgo laju publisko apvienību. Pateicoties arhibīskapa atbalstam, jaunā kopiena panāca savu pirmo atzīšanu.
1995. gadā aizvien augošais kopienas locekļu skaits Mazajām māsām lika pārcelties uz citu dzīves vietu. Viņas apmetās Buržes arhidiecēzes nelielā pilsētiņā Leblānā ar apmēram 6500 iedzīvotāju. Arhibīskaps Pjērs Plato māsas uzņēma ļoti sirsnīgi un palīdzēja tām spert jaunus soļus savas kopienas atzīšanas virzienā. 1999. gadā tām tika piešķirts kontemplatīvā reliģiskā institūta statuss. 2011. gadā, pateicoties arhibīskapa Armanda Majāra atbalstam, definitīvi tika atzīti statūti.
Kopiena, kas sastāv no māsām ar atšķirīgām spējām
Mazās māsas – Jēra mācekles šodien pavisam ir 10, astoņas no viņām ar Dauna sindromu. Kopiena vēl ir neliela un drīzumā tā cer pieņemt citas māsas, kurām nav invaliditātes, jo māsām ar Dauna sindromu ir nepieciešama viņu palīdzība ikdienas dzīvē. Tomēr, šīs personas ir diezgan autonomas, jo kontemplācijas dzīve palīdz ieturēt regulāru dzīves ritmu, kas tām ir ļoti svarīgs.
Ikdienas dzīve paiet, veicot dažādas aktivitātes – aušanu, keramikas apstrādi un kopš neilga laika dārza kopšanu, kurā tiek audzēti augi medicīniskām vajadzībām. Katru otrdienu kopienas kapelā notiek Svētā Mise. Reliģisko māsu dzīve paiet pazemīgā kalpojumā, kurā liela vērība tiek pievērsta svētās Terēzes no Lizjē un svētā Benedikta atstātajam piemēram.
Māsa Veronika šodien stāsta: “Ir apritējuši 34 gadi, kopš sajutu Jēzus aicinājumu. Centos Viņu pazīt, lasot Bībeli un Evaņģēliju. Esmu piedzimusi ar invaliditāti, ko sauc par Dauna sindromu. Esmu laimīga, ļoti mīlu dzīvi. Lūdzos, bet mani skumdina, ka pasaulē ir bērni ar šo sindromu, kuri varbūt neiepazīs prieku dzīvot. Jēzus man palīdzēja izaugt Viņa mīlestībā. Pēc tam, kad man atteica dažādās kopienās, lielu prieku izjutu 2009. gada 20. jūnijā, kad varēju salikt mūža svētsolījumus Mazo māsu – Jēra mācekļu institūtā. Tas ir mans vislielākais prieks, prieks, ka varu būt Jēzus līgava.”
Ļaut izpausties mīlestībai!
Lai šo sieviešu sirdīs ierakstītais mīlestības spēks pilnīgā veidā izpaustos konsakrētajā dzīvē, Mazās māsas jaunajām kandidātēm atvēl laiku pārdomām un izšķirošanai. Tas ir gluži tāpat kā visās citās reliģiskajās kopienās – ja persona tajā rod sevis īstenošanos, tas nozīmē, ka Kungs viņu šeit aicina palikt, pretējā gadījumā kandidāte atgriežas mājās.
Vienkāršas draudzības ar Jēzu dāvana
Māte Lina māsās ar Dauna sindromu saskata neticamu garīgu spēku. “Viņas pazīst Svētos Rakstus, daudz zina par svēto dzīvi un tām ir brīnišķīga atmiņa,” stāsta kopienas vadītāja. Viņa piebilst, ka šīs māsas ir lūgšanas dvēseles, ļoti garīgas, ļoti tuvas Jēzum. “Viņu dvēselēs nav invaliditātes. Tieši pretēji, viņas ir daudz tuvākas Kungam, daudz vieglāk ar Viņu komunicē,” apliecina reliģiskā institūta priekšniece. Īpaši tiek novērtēta šo māsu spēja piedot, spēja iedrošināt pārējās māsas, kā arī spēja rast Svēto Rakstu citātus atbilstoši dažādām ikdienas situācijām.
2013. gadā Mazo māsu – Jēra mācekļu kopienu dziļi satrieca māsas Rozes Klāras pāragrā nāve. Viņa nomira 26 gadu vecumā, dzīvē izcēlās ar lielu svētumu, gluži tāpāt kā Terēze no Lizjē, kuru māsa tik ļoti mīlēja. Māte Lina stāsta, ka pārējās māsas, par kuru emocionālo jūtīgumu viņa bija ļoti noraizējusies, šo notikumu uztvēra ar lielu sakopotību, visu saliekot Dieva priekšā. No rīta, apmeklējot māsu celles, jau pirmā apliecināja, ka “tāda ir Dieva griba”, bet cita iedrošināja, sakot: “Mums ir jāiztur. Mums taču ir ticība!”
Satiekoties ar Vatikāna radio korespondentu, kurš viesojās šīs kopienas mājā, māte Lina saka: “Šķiet, ka šo māsu netipiskā pieredze patiešām ir kā atbilde Debesu gribai. Tā ir arī antropoloģisks izaicinājums mūsdienu pasaulei, kas ir pakļauta efektivitātes un produktivitātes diktātam, kurā cilvēki ar Dauna sindromu ir spiesti klusēt. Viņu mīlestības spēja un to, kuri ir saņēmuši ticības dāvanu, tuvība Kungam, liecina, ka viņi ir negaidīta auglīguma nesēji. Bez šaubām, tā ir pasaule, ko atklāt. Viņi nes prieku sabiedrībai, un galvenais, nes mīlestību pasaulei, kurai tā ir tik ļoti nepieciešama.”
Kā jau minēts, Mazās māsas – Jēra mācekles, ver sava klostera durvis jaunajām kandidātēm, kuras vēlētos būt kopā ar māsām ar Dauna sindromu. Kongregācija ir izdevusi aicinājumu, kurā teikts:
“Kļūsti par reliģisko un dāvā savu dzīvi Jēzum kopā ar Mazajām māsām ar Dauna sindromu. Tas nozīmē saklausīt aicinājumu veltīt sevi vismazākajiem, visvājākajiem, tiem, kas liecina par Dzīvības Evaņģēliju. “Atnāc un apskaties!” Ja Dievs tevi aicina, Viņš dos savu žēlastību un prieku būt konsakrētai kopā ar Mazajām māsām ar Dauna sindromu.”
Mūsu ausīs atbalsojas svētā Jāņa Pāvila II vārdi: “Nebaidieties!” Tas nozīmē nebaidīties no pasaules, kurā cilvēks baidās no cilvēka, no vājuma, kas ir viņa dabas neatņemama sastāvdaļa, kā arī no viņu saistošās slimības, vai invaliditātes. Šodien, vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams apliecināt, ka cilvēkam viņa ciešanu noslēpumā piemīt dzīvības skaistums un lielums.
Nebaidieties sekot Jēzum un dalīties šai dzīvē, ko dāvājam mūsu Mazajām māsām, kas nenoliedzami ir trauslas, taču ne bez spēka. Tieši pretēji, viņām piemīt spēks, kas ir ierakstīts visaugstāko lietu kārtībā, proti, viņu sirds spēks.
Nebaidieties liecināt pasaulei par dāsnu paaicinājumu, kas ir orientēts uz citiem un spēj iet tālāk par invalīdu statusu, par to statusu, kuri pārāk bieži tiek atstumti. Lai jūsu paaicinājums palīdz pasaulei vērt plašāku skatījumu – dziļi cilvēcīgu skatījumu.”
Publicēšanai sagatavojusi Inese Šteinerte
