Krusta ceļš Romas Kolizejā: Mūsdienu vēstures jaunie krusti

Silvija Krivteža - Vatikāns

Asociācijas Slaves no more vadītāja aicina iet Krusta ceļu kopā ar nabagiem un sabiedrības atstumtajiem. Viņa vēlas runāt par mūsdienu sabiedrības noslēgtības, varas un likumdošanas, akluma un egoisma upuru ciešanām, par vienaldzības nocietinātām sirdīm. Misionāre runā par 26 jaunietēm no Nigērijas, kuru bēru dievkalpojums nesen notika Salerno, kā arī par viņu tautieti Favouru, deviņus mēnešus vecu zīdaini, kurš zaudēja savus vecākus jūrā.

Pirmajā apcerē māsa Eudžēnija aicina visus tos, kuru rokās ir vara, saklausīt nabagu un visu to jauno cilvēku saucienu, kurus notiesājusi uz nāvi eskluzīvas un egoistiskas politikas radītā vienaldzība. Jēzum uzlikts krusts. Viņa mudina atpazīt šodienas krustus, kurus nes bezpajumtnieki, cerību, darbu un nākotnes perspektīvas zaudējušie cilvēki, imigranti, kuri, izcietuši neiedomājamas grūtības, ir spiesti dzīvot barakās un sajust uz sevi vērstu sabiedrības nepatiku.

Māsa Eudžēnija norāda arī uz bērniem, kuri cieš diskrimināciju tautības, ādas krāsas vai sociālās piederības dēļ. Viņa aicina sekot Jēzum, kas runā par kalpošanu, piedošanu, atteikšanos citu labā, un ar savu dzīvi apliecina patiesu un nesavtīgu mīlestību.

Jēzus ceļā uz Kalvārijas kalnu sastopam daudzus lieciniekus. Meditāciju autore norāda uz Mariju, kurā saskata tās «daudzās mātes, kuras atļāvušas saviem bērniem ceļot uz Eiropu, cerot, ka viņi palīdzēs ģimenēm, kas dzīvo nabadzībā, bet tikmēr viņi saņem pazemojumus, nicinājumu un nereti zaudē dzīvību». Jēzū, kas pirmo reizi pakrīt zem krusta, māsa Eudžēnija norāda uz cilvēka trauslumu un vājumu, un runā par mūsdienu labajiem samariešiem, kuri «ar mīlestību un līdzcietību noliecas pār katru cilvēku, dziedina viņu fiziskās un morālās brūces, un mierina tos, kuri grimst izmisuma, vientulības un vienaldzības tumsā». «Diemžēl mēs bieži nespējam ieraudzīt tos, kuri atrodas grūtībās, kuri ir ievainoti un pazemoti», atzīst māsa. Mēs bieži runājam par savām tiesībām un interesēm, bet aizmirstam par nabagu un pēdējo tiesībām.

Krusta ceļā redzam arī daudz «bērnu, kuriem dažādās pasaules zemēs tiek liegta piekļuve izglītībai, kuri ir spiesti strādāt smagu darbu raktuvēs, tīrumos un jūrā, kurus pārdod un pērk orgānu tirgotāji. Mēs redzam bērnus, kurus ļaunprātīgi izmanto daudzi, nereti arī kristieši». Šiem nepilngadīgajiem ir «atņemtas tiesības uz laimīgu bērnību. Viņi tiek izmantoti kā prece, kam nav lielas vērtības, un, kas tiek pārdota un pirkta pēc patikas».

Māsas Eudžēnijas Bonetti uzmanības centrā ir arī migranti un cilvēktirdzniecības upuri. Viņa aicina apzināties, ka mēs visi esam atbildīgi par šo problēmu. Astotajā apcerē pārdomājam par Jēzus tikšanos ar sievietēm, kuras vēlējās Viņam palīdzēt. Arī šodien sievietes ir aicinātas būt drosmīgām, redzēt un steigties palīgā nabagam, svešiniekam, atšķirīgam no mums, un uzskatīt to nevis par ienaidnieku, bet par brāli, kuram ir vajadzīga mūsu palīdzība.

Jēzus pakrīt trešo reizi. Cik bieži krusta smagums nospiež jaunas meitenes un sievietes, kuras ievilktas prostitūcijas tīklos, kuras vairs nespēj skatīties uz savu pazemoto miesu, manipulēto, izmantoto un sagrauto dzīvi un zaudētajiem sapņiem. Viņas ir kultūras izmanto un izmet augļi. Mēs negribam dzirdēt Dieva jautājumu: «Kur ir tavs brālis? Kur ir tava māsa?»

Visos laikos tiek pielūgti naudas, labklājības un varas elki. Skatoties uz Kristu, kuram kāds brutāli norāva drēbes, redzam daudzus nepilngadīgos – pirkšanas un pārdošanas objektus. Tie, kam pieder nauda un vara, uzskata, ka viss ir pērkams un iegūstams. Šodien aizvien mazāk tiek pievērsta uzmanība «cilvēka cieņai, skaistumam, iekšējam spēkam». Tomēr ir arī daudz tādu, kuri riskē ar savu dzīvību, lai glābtu citus, īpaši Vidusjūras reģionā, palīdzot ģimenēm atrast drošu vietu. Šodien tik daudzi bēg no nabadzības, diktatūras, korupcijas un verdzības. Mēs esam aicināti atklāt cilvēka, Dieva unikālās dāvanas, skaistumu un bagātību, kas reizē bagātina visas sabiedrības dzīvi.

Māsa Eudžēnija norāda, ka Kristus nāve un augšāmcelšanās ir dzīves skola. Pārdomājot Krustaceļa pēdējo staciju, redzam daudzas jaunas kapsētas: tuksnešus un jūras, kur pēdējo atdusas vietu atraduši «vīrieši, sievietes un bērni, kurus mēs nespējām vai negribējām izglābt». Kamēr valdības diskutē, ieslēgušās varas cietokšņos, Sahāras tuksnesī balo cilvēku skeleti, kuri nomira no spēku izsīkuma, bada un slāpēm. Arī jūra šodien ir kļuvusi par «ūdens kapsētu».

Itāliešu misionāre novēl, lai Kristus nāve un augšāmcelšanās palīdz «valstu vadītājiem un likumdēvējiem apzināties savu lielo atbildību un lomu katras personas cieņas un tiesību aizstāvēšanā». Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, viņa atgādina. «Lai Kristus augšāmcelšanās ir bāka, kas dāvā cerības, prieka, jaunas dzīves, brālīguma, atvērtības un komūnijas starp tautām un reliģijām gaismu», raksta māsa Eudženija Bonetti.