Viļņas arhibīskaps: Pāvesta vizīte ir "Dieva pirksts"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvesta Franciska apustuliskais ceļojums pa Baltijas valstīm notiks no 22. līdz 25. septembrim. Pirms 24. septembrī ierasties Latvijā, Svētais tēvs divas dienas apmeklēs Lietuvu. Vizītes Lietuvā moto: "Jēzus Kristus – mūsu cerība".
Viļņas arhibīskaps saskata "Dieva pirkstu" ne vien tanī, ka varēs notikt šī vizīte, bet arī Franciska darbības virzienā kā tādā. Šis pāvests ir pievērsies perifērijām. Tās var būt sociālās, ekonomiskās, eksistenciālās vai ģeogrāfiskās perifērijas. Baltijas valstis atrodas Eiropas perifērijā – norādīja arhibīskaps Grušas.
Viņš atgādināja arī to, ka Franciskam ir tuvs "mocekļu ekumenisms", kā to viņš parādīja ar savu vizīti Albānijā, un Lietuvai ir ne mazums mocekļu. Atzīstot, ka pāvests parasti neceļo, lai atzīmētu kādu laicīgo gadskārtu, arhibīskaps tomēr norādīja, ka "laimīgas sagadīšanās dēļ" Svētā tēva vizīte iekrīt valsts neatkarības 100. gadadienā un sv. Jāņa Pāvila II vizītes Baltijā 25. gadadienā. "Dievišķā providence mums ir sagādājusi lielisku dāvanu", piebilda Gintaras Grušas.
Viļņas arhidiecēzes vadītājs pastāstīja, ka tautā vēl ir saglabājušās 50 gadu ilgās padomju varas okupācijas iecirstās rētas. Tagad aug jaunā paaudze, bet rētas cilvēku sirdī aizvien ir palikušas. Vienlaikus sabiedrībai nākas stāties pretī mūsdienu Rietumu sabiedrības izaicinājumiem. Baznīca palīdz gan atgūties no pusgadsimtu ilgušās okupācijas, gan arī stāties pretī jaunajiem izaicinājumiem. Runājot par pastorālajām prioritātēm, arhibīskaps Grušas precizēja, ka prioritātes Baznīcai Lietuvā ir tādas pašas kā visai universālajai Baznīcai, proti, ģimene un jaunieši. Tā kā Viļņa ir universitātes pilsēta un aptuveni 20 % tās iedzīvotāju ir studenti, tad Baznīca cītīgi iesaistās viņu pastorālajā aprūpē.
Valsts un Baznīcas attiecības Lietuvā ir ļoti labas – sacīja arhibīskaps. Pēc neatkarības atjaunošanas valdība atzina, ka okupācijas laikā Baznīca ļoti palīdzēja cilvēkiem saglabāt ticību un cerību atkal atgūt brīvību. To novērtēja gan valdība, gan pati tauta. Bez tam, Gintaras Grušas atklāja, ka līdz ar Jāņa Pāvila II vizīti 1993. gadā šīs attiecības "pārgāja" pilnīgi jaunā līmenī. Pirmo reizi valsts līderi plecu pie pleca un roku rokā strādāja ar Baznīcas līderiem. Tādā veidā varēja runāt par jaunu savstarpējas cieņas pilnu attiecību izveidošanos. Pēc šīs vizītes starp Svēto Krēslu un Lietuvas Republiku tika parakstītas četras vienošanās.
Jautāts par to, kā varam vislabāk sagatavoties pāvesta vizītei, Viļņas arhibīskaps norādīja, ka pirmā lieta ir lūgšana. Lietuvā par gaidāmo Svētā tēva ceļojumu ticīgie lūdzas katru svētdienu pēc Svētās Mises. Otrā lieta ir informēšana. Informācijai jāsasniedz arī tos, kuri regulāri neiet uz baznīcu, jo, raugoties no praktiskās puses, tas būs ļoti plaša mēroga pasākums, kura sagatavošanā piedalās arī valdība.
"Mēs gaidām pāvestu kā Dieva klātbūtnes pārstāvi. Mēs gatavojamies uzņemt ļoti augstu ciemiņu", sacīja arhibīskaps Grušas, atzīstot, ka tautai arī šodien ir vajadzīga cerības vēsts. Lietuviešiem ir vajadzīga cerība. Nākotnes cerību nevaram saistīt tikai ar politiku un ekonomiku. To jāsaista arī ar Jēzu Kristu, ar pestīšanu, ar Evaņģēlija prieka vēsti. Tas ir tas, ko tautai ir jādzird. Mūsu cerība ir Jēzus Kristus.
