Svinot Svēto Misi Venēcijā, pāvests aicina "palikt Kungā"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Aplūkojot Jāņa Evaņģēlijā rodamo līdzību par vīna koku, pāvests atzīmēja, ka tajā izteiktas Dieva mīlestības pilnās rūpes par mums, taču, reizē izskan arī brīdinājums, ka tad, ja pārrausim šo saikni ar Dievu, mēs nevarēsim nest labas dzīves augļus un paši riskēsim kļūt par nokaltušiem zariem. Pamatojoties uz Evaņģēlija līdzību, pāvests pievērsās Venēcijai un tai apkārtesošajām lagūnas salām, kur daudzus gadsimtus ir kopti vīnogulāji un darināts vīns, tai skaitā klosteru dārzos. “Ticība Jēzum, saikne ar Viņu, neierobežo mūsu brīvību, tieši pretēji, dara mūs gatavus pieņemt Dieva mīlestības sulu, kas vairo mūsu prieku, rūpējas par mums ar laba vīnkopja gādību un liek dīgt asniem arī tad, kad mūsu dzīves dārzs kļūst sauss. Patiešām, mūsu sirds kļūst sausa daudzas reizes,” teica pāvests.
Francisks atzīmēja, ka līdzību, kas izrietēja no Jēzus sirds, var lasīt arī, domājot par Venēciju, pilsētu, kas celta uz ūdeņiem, un pateicoties šim savam unikālumam, tiek atzīta par vienu no suģestīvākajām vietām pasaulē. Venēcija un ūdeņi ir viss viens un bez rūpēm par šī dabiskā scenārija saglabāšanu, tā varētu beigt pastāvēt. “Tāpat arī mūsu dzīve,” turpināja pāvests, “arī mēs, vienmēr iegremdējušies Dieva mīlestības avotos, esam atjaunoti Kristībā, atdzimuši jaunai dzīvei no ūdens un Svētā Gara, un iekļauti Kristū kā vīna koka zari. Mūsos rit šīs mīlestības sula, bez kuras mēs kļūstam sausi koki, kuri nenes augļus.” Francisks atgādināja, ka svētīgais Jānis Pāvils I, būdams Venēcijas patriarhs, reiz teica, ka Jēzus “ir nācis nest cilvēkiem mūžīgo dzīvi… šī dzīve ir Viņā un no Viņa pāriet pie mācekļiem, gluži kā sula, kas paceļas no vīna koka stumbra pie zariem. Tas ir svaigais ūdens, ko Viņš dod, tas ir vienmēr irdzošais avots”.
“Brāļi un māsas,” teica pāvests Francisks, uzrunājot Venēcijas iedzīvotājus, “tas ir tas, kas ir vajadzīgs: palikt Kungā, mājot Viņā.” Svētais tēvs paskaidroja, ka darbības vārds “palikt” nav interpretējams kā kaut kas statisks, patiesībā, tas mūs aicina sākt kustību, jo “palikt Kungā”, nozīmē augt – augt attiecībās ar Viņu, runāt ar Viņu, saņemt Viņa Vārdu, sekot Viņam pa Dieva valstības ceļu. Tāpēc, tas nozīmē doties aiz Viņa ceļā, ļaut sevi izaicināt Viņa Evaņģēlijam un kļūt par Viņa mīlestības lieciniekiem.
Tāpēc Jēzus saka, ka tas, kurš paliek Viņā, nes augļus. “Tie nav vis jebkuri augļi,” paskaidroja pāvests. “Augļi, ko nes zari, kuros tek sula, ir vīnogas un no vīnogām iegūst vīnu, kas ir cēla mesiāniska zīme. Patiešām, Jēzus, Tēva sūtītais Mesija, nes Dieva mīlestības vīnu cilvēka sirdī un piepilda to ar prieku, piepilda ar cerību.”
Pāvests norādīja, ka tas ir auglis, ko esam aicināti nest mūsu dzīvē, mūsu attiecībās, vietās, kurās uzturamies katru dienu, mūsu sabiedrībā, mūsu darbā. “Ja šodien raugāmies uz Venēcijas pilsētu, apbrīnojam tās brīnišķīgo skaistumu, nenozīmē, ka neesam noraizējušies par tās daudzajām problēmām, par draudiem, to skaitā klimatiskajām pārmaiņām, kas ietekmē lagūnas ūdeņus; par ēku trauslumu, kultūras, kā arī cilvēku labumu; par grūtībām radīt cilvēkam atbilstošu vidi caur saprātīgu tūrisma pārvaldīšanu,” teica pāvests.
Kā uz to atbildam mēs, kristieši, kas esam ar vīna koku vienotie zari? Francisks apgalvoja, ka paliekot vienoti ar Kristu, varam nest Evaņģēlija augļus realitātē, kurā dzīvojam. Šie augļi ir taisnība un miers, solidaritāte un rūpes citam par citu, izvēles par labu vides un cilvēciskā mantojuma saglabāšanai. “Neaizmirsīsim cilvēcisko mantojumu – mūsu cilvēciskumu, to kuru pieņēma Dievs, lai ietu kopā ar mums,” aicināja pāvests. Viņš teica, ka ir nepieciešams, lai mūsu kristīgās kopienas, kvartāli, pilsētas, kļūtu par viesmīlīgām, pretimnākošām un visus ietverošām vietām. Venēcija, kas vienmēr ir bijusi tikšanās un kultūras apmaiņas vieta, ir aicināta būt par skaistuma zīmi, kas ir pieejams visiem, sākot no pēdējiem, par brālīguma zīmi un gādības par mūsu kopējo namu zīmi. “Venēcija, zeme, kas cilvēkus dari par brāļiem, paldies,” homīlijas noslēgumā pateicās pāvests.
